Padomju mentalitātes pēdas cilvēku apziņā. Saruna ar Gintautu Mažeiķi 3
Lietuvas profesors Gintauts Mažeiķis (dz. 1964. g. Vorkutā, Krievijā) studējis filozofiju Pēterburgas universitātē. Patlaban vada Kauņas Vītauta Dižā universitātes Sociālo zinātņu un politikas katedru. Viņa zinātnisko interešu lokā – propaganda, informācijas karš, padomju mentalitātes pēdas modernā cilvēka apziņā.
Kādā no savām intervijām jūs propagandas karu esat salīdzinājis ar burvju spēli no filmas “Džumandži”. Bērni bēniņos atrod senu, aizmirstu lādi. Atver to, un no lādes sāk līst ārā visādi mošķi.
G. Mažeiķis: Un iesākās spēle uz dzīvību un nāvi. Pats interesantākais – tā ir spēle, ko nevar apturēt, no kuras nav iespējams izstāties. Vēl precīzāk – spēlētājs nevar iziet nesodīts. Tāpat nevar spēlēt pa roku galam, vien izliekoties, ka piedalies spēlē. Arī izlikšanās tiek sodīta.
Spēlē jāieliek visa sirds, to nevar pamest pusratā. Neveiksme, zaudējums vēl nav tas pats sliktākais. Daudz lielāku nosodījumu izpelnās dezertēšana. Tāpēc spēle jāizspēlē līdz galam.
Un kā tas būtu attiecināms uz propagandas kariem?
Var ieslēgties mājā, aizvērt acis un aizbāzt ausis – bet tad jārēķinās, ka ar tevi manipulēs citi. Mēs dzīvojam laikmetā, kad neviens nespēj izvairīties un informācijas jeb propagandas kariem – sākot ar valstīm, valstu blokiem, politiskām partijām, baznīcām, uzņēmumiem, zīmoliem un beidzot ar individuāliem cilvēkiem.
Pastāv uzbrukumi sociālajos tīklos, “ēšana” un nozākāšana. Vēl viens paradokss – cilvēki, kuri ir pārliecināti, ka viņus šie kari neskar, patiesībā ir visievainojamākie.
Visdrīzāk viņi dzīvo informācijas burbuļa radītā ilūziju pasaulē un pat neapzinās, ka ar viņiem kāds manipulē. Tieši tie, kuriem šķiet, ka viņus neiespaido reklāma, akli iet tās pavadā.
Starp īstiem un informācijas kariem velkamas daudzas paralēles. Piemēram, nevar pieteikt karu un rīt to atsaukt. Kā parastajā, tā informācijas karā ir daudzi posmi, un beigas paredzamas vien tad, kad tiek izsmelti fiziskie un garīgie resursi. Latvija,
Lietuva un Igaunija šodien pret savu gribu ir ievilktas informācijas karā ar Krieviju, un mums vienkārši nav citas izejas kā pieņemt šo izaicinājumu un karot. Izvairīšanās būtu bērnišķība, nepiedodams naivums.
Diemžēl mūsu politiķi nereti tieši tā uzvedas – šodien pakarojam, uzbrūkam, rīt metam plinti krūmos – mēs jau tā negribējām, nebija tā domāts. Tā sakot, atvainojiet, lūdzu! Bet tas nav nopietni, sods par šādu rīcību būs nenovēršams.
Kāds ir mērķis? Spēle pati par sevi, vai tomēr eksistē kāds racionāls, stratēģisks plāns? Krievijas gadījumā – teritoriāli ieguvumi, Abhāzija, Dienvidosetija, Krima, Donbass. Kas zina, kas sekos tālāk…
Mums ir ērti domāt šādās kategorijās – kaut kur aiz Kremļa mūriem sēž burvis Putins un komandē procesu. Taču īstenība ir daudz prozaiskāka. Mērķi mainās, daži no tiem izzūd, parādās citi. Ņemsim par piemēru Abhāziju.
Vienu brīdi tā Kremlim bija pat ļoti svarīga, šodien – aizmirsta un pamesta. Tieši tāds pats liktenis gaida tā saucamās Doņeckas un Luhanskas “tautas republikas”. Tās tika radītas un ievilktas velnišķīgā spēlē cerībā, ka ar to palīdzību varēs iznīcināt Ukrainas valsti. Bet Ukraina pretojās un apstādināja agresiju. Sākotnējais mērķis netika sasniegts, un mēs redzam, ka “tautas republikas” Kremlim pamazām kļūst neinteresantas.
Cik patiesas ir bažas, ka Putina stratēģiskais mērķis ir restaurēt bijušo Padomju Savienību, faktiski Krievijas impēriju?
Uz to varētu vedināt viņa apgalvojumi, ka PSRS sabrukums esot lielākā 21. gadsimta ģeopolitiskā traģēdija. Es gan neuzskatu, ka Putinam ir tieši tāds mērķis – impērijas atjaunošana, fiziska Krievijas robežu pārbīdīšana. Jābūt ārprātīgam, lai kaldinātu šādus plānus.
Bet Baltkrievija – kas notiks ar to?
Baltkrievijas neatkarības zaudēšana Baltijas valstīm būtu ļoti nepatīkama, pat katastrofāla. Diemžēl neatkarības gados Baltkrievijā vēl nav izaugsi paaudze, kas būtu gatava sevi upurēt valsts un tautas vārdā – atšķirībā no Ukrainas.
Pagaidām neizskatās, ka Baltkrievija tiks vienkārši pievienota Krievijai, pārvērsta par Minskas guberņu. Bet tai draud faktiska iekļaušana Krievijā ar ciešu līgumu sistēmas palīdzību.
Interesanta iezīme – Krievijā impēriskais jaucas kopā ar padomisko, Pēteris I un Katrīna Lielā tiek maisīti vienā kokteilī ar Staļinu.
Paradoksāli, pat iracionāli, bet Krievijas monarhisti šodien demonstrācijās soļo kopā ar cara slepkavām – komunistiem. Vieni nes ikonas un Nikolaja II portretus, otri – sarkanos karogus un Staļina ģīmetnes.
Esmu redzējis, kā grāmatu tirdziņā, ko bija sarīkojuši komunisti pēc Oktobra svētku demonstrācijas Maskavā, pārdošanai blakus izlikti Ļeņina, Staļina, Rozenberga un Hitlera sacerējumi.
Patiesībā tas liecina, lūk, par ko – vecie simboli vēl darbojas, taču tie jau ir pamatīgi nolietoti. Ar tiem var paspēlēties, padižoties, vazāt apkārt pa mītiņiem un demonstrācijām, taču tie vairs nespēj mobilizēt cīņai, izraisīt masu entuziasmu. Tāpēc filozofi runā par utopiju spēku izsīkumu. Reti kur pasaulē cilvēki vēl spēj vienoties kopējam nacionālam vai politiskam ideālam. Pirmais, kas nāk prātā, – Ukraina.
Cik ilgi dažu cilvēku galvās spēj eksistēt pagātnes mīti? Piemēram – mīts par zaudēto brīnumzemi Padomju Savienību?
Atvadas no Padomju Savienības dažkārt salīdzina ar Bībeles stāstu par Mozu. Viņam bija vajadzīgi četrdesmit gadi, tolaik divas paaudzes, lai ebreji tuksnesī aizmirstu par Ēģiptes verdzību un tauta būtu gatava ieiet Apsolītajā zemē. Bet viņi atradās tuksnesī, izolēti, bez interneta un televīzijas. Ēģiptes faraona propaganda viņus nevarēja aizsniegt.
Savukārt bijušais padomju cilvēks nemitīgi tiek pakļauts Krievijas propagandai, tā mūs uzrunā pat no pagātnes. Tēlaini izsakoties, mēs vēl neesam pilnībā atstājuši Ēģipti. To pamanījuši pat uzņēmēji, kuri nostalģiju izmanto mārketingā. Padomiskums kļuvis par preci, cieņā ir “veco labo laiku” filmas, mūzika, literatūra, ēdienu receptes.
Veselīgie pārtikas produkti no Baltkrievijas, kur vēl it kā tiekot izmantoti padomju standarti jeb “gosti” – bez ķīmijas un E vielām. Bet tā ir ne tik daudz nostalģija pēc Padomju Savienības, kas jau paspējusi aizmirsties, bet pēc jaunības, kas sakrita ar padomju laiku.
Tikai tagad, kad pēc PSRS sabrukuma pagājuši teju vai trīsdesmit gadi, mēs sākam aptvert, cik atšķirīga bijusi šī valsts. Kas Igaunijai šodien kopīgs ar Tadžikistānu? Tikpat kā nekas.
Atšķirības ir milzīgas. Centrālāzijā atkal sāk atgriezties baji, kaut kas līdzīgs feodāliem vietvalžiem. Un cilvēki to akceptē, tā viņiem šķiet dabiska lietu kārtība. Bet kas ir interesanti – ja jums šodien būtu iespēja aprunāties ar kirgīziem vai uzbekiem, piemēram, par biznesu, jūs runātu kā līdzīgs ar līdzīgu.
Bet viss mainās, kolīdz saruna skar simbolisko līmeni, ideoloģiju. Un tad izrādītos, ka vienīgais kopīgais ir atmiņas par padomju laiku. Jūs atcerētos kopā pielūgtās ikonas – Jūrmalu, Palangu, Rīgas melno balzamu, Raimondu Paulu, šprotes un liķieri “Vana Tallinn”. Ir tikai dabiski, ka mēs cenšamies sameklēt pagātnē kaut dažas pozitīvas, vienojošas atmiņu drumslas, un tādas arī atrodam.
Bet gadi rit, mainās paaudzes. Vai pārmaiņas jau kļuvušas neatgriezeniskas?
Neatgriešanās punkts jau sen ir garām. Tas bija 1991. gads, PSRS sabrukums. Atpakaļceļa vairs nav. Vienīgais, ar ko vēl var paspēlēties, it nostalģija.
Viens no mītiem, kas tiek izplatīti Krievijā, ka Latvija un Lietuva esot neizdevušās valstis. Vietas, no kurām aizbrauc, kur cilvēki lieto alkoholu un izdara pašnāvības utt. Vēl dzirdam par “nabagmāju” Ukrainu, par Baltkrieviju, kas turoties uz Krievijas naudas. Bet vai pret mītiem var cīnīties ar racionāliem pierādījumiem, ar iekšzemes kopprodukta rādītājiem un dzīves ilguma statistiku?
Taisnība, cilvēki aizbrauc. Bet Kremlis tikai atkārto mūsu pašu runas, kas tik bieži skan apkārt: visi mūk prom, drīz valsts būs tukša… Man radies iespaids, ka tie, kuri tā runā un raksta, paši nepazīst mūsu aizbraucējus. Ar retiem izņēmumiem šie cilvēki paši nedomā, ka viņi ir zuduši Lietuvai vai Latvijai.
Viņi ir aizbraukuši, lai atgrieztos. Dažs labs varbūt tiešām aizbrauks pavisam, bet cits pārvedīs dzimtenē jaunu sievu. Lietuvā tagad sāk atgriezties tie, kuri pavadījuši ārzemēs, teiksim, piecpadsmit gadus. Tātad puse darba mūža vēl priekšā. Viņu īpašā vērtība ir ārzemēs gūtā pieredze. Resurss, kas agrāk vai vēlāk dos augļus un kalpos visai sabiedrībai.
Runājot par propagandu – tā tēmē nevis uz prātu, bet gan uz sirdi. Tāpēc skaitļi, statistika reti kuru spēj pārliecināt, nemaz nerunājot par tādām netveramām lietām kā demokrātija, cilvēka tiesības, preses brīvība, tolerance.
Pavisam nesen, septembrī, ceļā uz Maskavu tika aizturēts Sibīrijas šamanis, kurš vēlējās izdzīt dēmonus no Kremļa. Tas, ko viņš runāja, ir murgi. Un tieši tāpēc viņš bija bīstams! Jo Kremlis šodien dzīvo pasaku valstībā – mēs nākam no svētas zemes, smeļamies spēkus Sibīrijas taigā un Altaja kalnos, Dievs ir ar mums. Tiem, kuri dzīvo pasaku valstībā, pretī var stāties vien iracionāla rīcība, pasakas un mīti.
Tad varbūt mums pašiem jārada tautu un valsti vienojoša ideoloģija? Vai šodien pastāv mīts par jauno, moderno nākotnes Lietuvu?
Kopš 1991. gada, kopš neatkarības atgūšanas Lietuvā vairs nav vienotas sabiedrības. Tas arī nav iespējams, jo nav ne revolūcijas, ne kara. Tāpēc kopējs mīts, visu sabiedrību vienojoša ideoloģija nemaz nav vajadzīga. Ja kāds politiķis saka – jābūt vienotiem, jāmobilizējas, viņš runā muļķības.
Mums vienkārši jādzīvo, saprotot, ka daudzveidība ir svarīga individuālā cilvēka un visas sabiedrības vērtība. Savukārt propaganda darbojas tad, ja tā skar sirdi, ja mēs sākam domāt un just simboliskās kategorijās. Saukļi nestrādā, maigās varas spēks slēpjas mākslā un reliģijā, ko Krievija ir lieliski sapratusi.
Parādiet man šodien Lietuvā mākslinieku, kurš spētu iedvesmot un apvienot visu tautu. Tāda nav. Mēģinājumi radīt patriotisko mūziku Lietuvā ir izgāzušies, nevienam tā nav vajadzīga. Jo patriotismu nevar radīt mākslīgi. Bet, ja laiks, ja vēsture to prasa, tad ne tikai politikā, arī mākslā parādās īpašs cilvēks, kurš ceļ augšup tautas karogu.
Izskatās, ka Latvijā nupat pavisam negaidīti ir radies šāds mākslas darbs. Tā ir režisora Dzintara Dreiberga filma “Dvēseļu putenis”, stāsts par latviešu strēlniekiem.
Filma ir laikam traģiska?
Kā jau mūsu vēsture – gan traģiska, gan reizē dzīvi apliecinoša.
Tukši lozungi nevienu vairs nespēj aizraut, vien emocijas un jūtas. Vēl viena mūsu laikmeta iezīme, kas patiesībā slēpj sevī cerību.
