Ieva Struka: Tukšā zeme 44
Pēdējā septembra un pirmajā oktobra dienā man bija iespēja apmeklēt Īrijas latviešu kopienas organizēto Dzejas dienu pasākumus Navanā, Vaterfordā un Dublinā.
Pirms dzejnieka Edvīna Raupa Dzejas dienu pasākumos citās pilsētās un citos gados bija uzstājušās divas man labi zināmas dzejnieces Māra Zālīte un Anna Rancāne un viena man nezināma dzejniece Inta Nagla, kuras darbi, kā teica pasākuma organizētāja Venera Vilovska, runā uz sirdi. Ja reiz lidot tik tālu, nolēmām apmeklēt arī ķeltu svētvietas, jo Laima Muktupāvela “Šampinjonu derībā” Taras kalna apmeklējumu pacēla līdz dzīves mēroga, tiesa, šampinjonu verdzībā ierauta cilvēka dzīves mēroga notikumam, un Mohēras klintīm. “Ekskursijas” deva iespēja uzzināt īru viedokli par savu zemi, un tā, ne plānoti, ne gribēti, izveidojās divas Īrijas ainavas. Latviešu un īru.
Latviešu ainava no televīzijas raidījumiem, preses un jau pieminētās Laimas Muktupāvelas darbiem ir pazīstama. Tie ir cilvēki, kas devušies prom no Latvijas peļņā gan tāpēc, ka dzimtenē nav darba, gan tāpēc, ka par to tiek saņemts atalgojums, kas neļauj atvilkt elpu, kā vien domāt par izdzīvošanu no algas dienas līdz algas dienai, gan tāpēc, ka nospiež parādu jūgs, kārtojot kredītmaksājumus, gan tāpēc, ka vilšanās dzīves labklājības celšanā ir pārāk liela. Ja reiz robežas vaļā, nav iespējams, tāpat kā padomju laikā, dzīvot pēc programmas “Dzīvoklis – 2000”, ja, sperot vienu vienīgu, kaut arī ļoti būtisku izšķiršanos – atstāt dzimteni un iesakņoties svešumā –, tu savu sapni vari īstenot savas dzīves pārskatāmā periodā.
Un tomēr, ieraugot pārpildīto lidmašīnu Rīga–Dublina, ieraugot pārdesmit klausītājus svešo pilsētu viesnīcu zālēs, jo tieši tur tiek organizēti pasākumi, vienlaikus bija skumji un priecīgi. Priecīgi par tiem latviešiem, galvenokārt, protams, sievietēm, kam nepietiek ar to, kas veido materiālas labklājības pamatu, bet gribas ko vairāk. Pat ja tā ir maza saujiņa no tiem pūļiem ekonomisko bēgļu, kas mīt Īrijā. Par Veneras kundzi, kas, ātri vien sapratusi, ka šampinjonu ferma cilvēku pārvērš vergā, izrāvusies uz Dublinu, smagos apstākļos sapelnījusi Īrijas pensiju, savu brīvo laiku veltī latviešu kultūras pasākumu organizēšanai, bet atpakaļ uz Latviju nebrauks. Par Maritu Levicu Navanā, kas vāc mazbērnus, bet vienlaikus sagatavo novadnieces Mirdzas Ķempes jubilejai dzejas uzvedumu. Par Ilzi Kaņepi un Ilzi Stīpnieci, Vaterfordas Latviešu skolas vadītājām, kas latviešu bērniem bija iemācījušas noskaitīt latviešu dzejnieku dzejoļus. Par Dublinas dāmām, kas labprāt iesaistījās sarunā par to, kas ir dzeja mūsdienās. Un vienlaikus skumji – man gribas ticēt, ka lielākā daļa no viņām labprāt nesēdētu lielveikalu kasēs Īrijā no rīta līdz vakaram, ja savu pedagoģisko izglītību un talantu varētu likt lietā Latvijā, nelauzot galvu, kā apmaksāt bērnu studijas. Skumji par to, ka visās tikšanās vietās piedalījās pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērni, kas savā starpā runāja angliski, un ir pilnīgi skaidrs, ka mēs satikām to bērnu vecākus, kuriem rūp Latvijas kultūra un valoda. Vai un kad pienāks diena, kad no konkrētiem politiķiem tiks pieprasīta atbildība par tiem tūkstošiem cilvēku, kas Latviju pametuši, izmisuma, nevis alkatības dzīti.
Bet tad manai “depresijai” par iztukšoto Latviju pārklājās pāri nākamā, daudz spēcīgāka – par zudušo Īriju. Negribu būt kā tas vieglprātīgais profesors, kas izplatīja viltus ziņas par Norvēģiju, tomēr domāju, ka profesionāli gidi, kas lepni izrāda Īrijas skaistākās vietas, ir pietiekami uzticams izziņas avots. Piecu dienu laikā īru (gēlu) valodu tā arī nedzirdēju ne reizi. Savā zemē, brīvā, demokrātiskā, kulturālā valstī tajā runāt spēj nepilni 20% īru. Turklāt gados jaunie īru gidi pauda savu vienaudžu viedokli – kāda jēga īru valodu mācīties visus skolas gadus, ja pēc tam to dzīvē nevajadzēs. Tas ir tas pats, kas mācīties latīņu valodu. Mirušu valodu. Vajadzēs angļu valodu. Un var būt, ka vajadzēs poļu valodu, jo tā, ziniet, Īrijā ir nākamā dzīvākā, t. i., vairāk runātā valoda. Man nebija drosmes pajautāt, vai prātīgāk nebūt nomainīt valsts nosaukumu. Nu, tā – lai nemaldinātu tik naivus cilvēkus kā mani, kas domā, ka Īrijā īri runā īru valodā, Francijā franči franču valodā, ja reiz Latvijā latvieši vēl runā latviešu valodā.
