Monika Zīle: Tukšā rosīšanās 11
Līdz šim esmu smīkņājusi par cilvēkiem, kuri tic citplanētiešu klātbūtnei un lomai mūsu dzīvē, taču pēdējā laikā arvien biežāk jūtu vēlmi meklēt ārpuszemes spēku klātbūtni valstiskajos procesos. Taisnību sakot, jau šķiet, ka citu galaktiku iemītnieki tieši Latviju izraudzījušies par noslēpumaina kosmiska eksperimenta centru un teleportē šurp politiķu veidola būtnes ar ieprogrammētu atmiņas tilpni, kas pilnīgi iztukšojas pēc kārtējās valdības darba beigām. Jo vienīgi šī hipotēze dod loģisku izskaidrojumu tam, kāpēc augstākajos varas plauktos ir tik daudz neauglīgas kņadas un agrāk pieļautu kļūdu atkārtojumu. Pēdējos desmit gados politikas spice nav kardināli mainījusies, valsts nospraustais kurss arīdzan. Tomēr katra jaunā ministru komanda jūt aicinājumu atrotīt piedurknes riteņa izgudrošanai, lai gan vajadzētu tikai izcelt gaismā un lietišķi attīstīt tādus pašus priekšgājēju projektus.
Viens no tukšās rosīšanās labākajiem piemēriem ir Ekonomikas ministrijas darba grupas izstrādātais “Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāns 2013. – 2016. gadam”. Šo dokumentu bieži piesauca nesen notikušajā Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēdē, kur deputāti kopā ar ministriju un nozaru pārstāvjiem mēģināja saprast, cik lielā mērā plāns rosinājis uz ārzemēm izbraukušos atgriezties mājās. Diemžēl secinājumos trūkst optimisma. Kāds jau palaikam atgriežas – apmēram tā. Politiskajās pirmsvēlēšanu spēlēs ar reemigrācijas kārti trumpojot, nav ienācis prātā, ka būtu nepieciešama atgriezušos gājputnu uzskaite. Tiesa, to izveidot patlaban ir neiespējami, jo katra ministrija apsaimnieko savu augšminētā plāna ielāpiņu. Darbošanās ne pa jokam – reemigrācijas plāna ietvaros katrs tajā iesaistītais valsts resors tērējies mājāsbraucējiem derīgu padomu vietnei (kopumā esot veselas 14 un izmaksājušas 1,5 miljonus eiro), taču lielajā sadrumstalotībā cilvēkiem grūti orientēties un atrast vajadzīgo. Un vēl viena parastā nelaime, ko piesauca uz komisijas sēdi uzaicinātie: plānā definēto skaisto nodomu izpildīšanai trūkst naudas. Ar šo kaiti sirga ārzemju latviešu diasporas atbalstam veltītie jau aizmirstībā grimušā Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās (ĪUMSIL) sekretariāta projekti, no kuru neveiksmēm reemigrācijas plāna tapinātājiem būtu vajadzējis mācīties nebūvēt gaisa pilis pirms finanšu garantijas saņemšanas. Bet šāda skološanās mūsu valdības aprindās nav populāra.
Patlaban grūti spriest, kā reemigrācijas jomai pievērsīsies tagadējā valdība. Iztiks ar Ekonomikas ministrijas ierēdņa bezmaz atklāsmes līmeņa paudumu, ka cilvēkus atgriezties varētu motivēt jaunas darba vietas un augstāka samaksa, vai mitēsies ražot dzīvei nederīgus plānus un ielūkosies sejā realitātei. Tur skaidri rakstīti iemesli, kas cilvēkus joprojām dzen pāri robežai un atsvešina no dzimtenes. Neuzticama sociālās aizsardzības politika, slikta veselības aprūpe un psiholoģiski nomācoša riešanās visos sabiedrības līmeņos jau ir gana nepievilcīga buķete. To nu papildina biedējoša nekustamā īpašuma nodokļa celšanas prognoze, kas daudzus uz ūdens vēl turējušos iemetīs nabadzības atvarā.
