Māris Antonevičs: Tuk, tuk! Te priekšlikums… 3
Nekārtīgus un netīrīgus cilvēkus bieži apsaukā par cūkām. Daži prātnieki gan aizrāda, ka tāds salīdzinājums esot nepatiess un apvainojošs cūkām, bet tā nu ir iegājies.
Arī pastnieks ir cienījams amats, taču, kad runā par Latvijas politiku, šim vārdam ir cita pieskaņa. Par “pastniekiem” dēvē politiķus, kas savā vārdā iesniedz aizdomīgus priekšlikumus, kamēr īstie autori paliek ēnā. Par šīs parādības kopējiem apjomiem ir grūti spriest, jo ne jau visus “pastniekus” ir iespējams atšifrēt, taču ik pa laikam gadās personāži, kas “izkrīt no lomas”.
Tā, piemēram, 8. Saeimā bija viens Tautas partijas deputāts, kurš kļuva slavens pēc tam, kad negaidīti iesniedza vairākus ar privatizācijas likumiem saistītus priekšlikumus (kas būtiski – parasti tas notiek pēdējā brīdī, pirms likuma pieņemšanas galīgajā lasījumā), kuru būtību pat īsti nespēja izskaidrot. Tolaik gandrīz visi politisko procesu novērotāji bija vienprātīgi, ka priekšlikumi, visticamāk, tapuši kaut kur “mākoņos”, bet jaunajam cilvēkam vienkārši uzticēti “pastnieka” pienākumi, apzinoties, ka ietekmīgākus TP biedrus te nevajadzētu iesaistīt, lai viņi nesaķēpā tālāko karjeru. Pēc 8. Saeimas darbības beigām par šo politiķi vairs nekas nav dzirdēts.
Taču ne vienmēr par “pastniekiem” tiek izraudzīti jaunie, nepieredzējušie. Neveiklā situācijā gadījās nonākt arī Zemnieku savienības veterānam Vilnim Edvīnam Bresim, kad žurnālisti painteresējās, ko nozīmē viņa priekšlikumā minētais termins “mutatis mutandis”. Bresis to nespēja izskaidrot, un arī neviens no viņa partijas biedriem nepalīdzēja. Tas ļāva deputātei Lindai Mūrniecei secināt, ka “priekšlikumu deputāts pats varbūt pat nav redzējis un šis priekšlikums ir atsūtīts no Ventspils, ielikts aploksnē, koferītī vai varbūt kurpju kastē”. Neskatoties uz iebildēm, Saeima priekšlikumu atbalstīja, taču toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers likumu neparakstīja un nosūtīja atkārtotai izskatīšanai. Vēlāk Bresis no sava priekšlikuma atteicās.
Bet nu jaunākais gadījums – Zaļo un zemnieku savienības deputāts Armands Krauze, kurš vairāk zināms kā lauksaimniecības jomas speciālists, pēkšņi piegādā priekšlikumu Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumam, kas pasargātu vairākas krieviski raidošas radiostacijas no likumā paredzētās pārejas uz raidīšanu valsts valodā. Starp tām arī “Krievu hitu radio”, kuras līdzīpašnieks ir dāsns ZZS ziedotājs. Dīvaini, protams, ka “pastnieka” lomai izvēlēts tieši Armands Krauze, kurš, kā var nojaust, tiek trenēts kādiem nopietnākiem pienākumiem, taču tās var arī uzskatīt par zināmām “iesvētībām”. Nesen A. Krauze kļuva par ZZS valdes priekšsēdētāju, un viņam ir jāparāda, ka spēj būt elastīgs, pārliecinošs un spēlēt arī ārpus šaurā lauksaimniecības lauciņa. Tāpēc arī atšķirībā no iepriekšminētajiem “pastniekiem” A. Krauze bija centīgi gatavojies un iemācījies pareizos argumentus, lai nemulstu, atbildot uz žurnālistu jautājumiem. Tostarp iepinot tādus atslēgas vārdus kā “hibrīdkarš”, “Krievijas propaganda” un “ģeopolitiskā situācija” – tie ir kā kečups un sinepes, ar kurām pārlejot var mēģināt iebarot arī apšaubāmas izcelsmes produktus. Tomēr vairākas frāzes nodod, jo iepriekš tās skanējušas no ieinteresēto personu mutes.
Kopumā jautājums, protams, ir plašāks. Tas atklāj samudžināto radio biznesa vidi un apšaubāmās konkurences cīņas, ko gan Krauze ar savu priekšlikumu nekādā veidā nemēģina risināt, vien piespēlē vienai pusei.
