Tūja un patūja: kā tās atšķiras? 1
“Kāda ir atšķirība starp tūju un patūju?” JANĪNA KULDĪGAS NOVADĀ
Kā jau rāda nosaukums, patūja ārēji daudzējādā ziņā atgādina tūju, tomēr ir viegli atšķirama pēc platākiem, robustiem dzinumiem, kas blīvi klāti ar lielām, īpatnējām zvīņveida skujām.
Ģintī ir tikai viena suga – Japānas patūja (Thujopsis dolabrata). Savā dzimtenē šis skuju koks var sasniegt 35 m augstumu. Latvijā raženākie eksemplāri, kas aug līdzīgi kokiem, pagaidām tikuši līdz apmēram 6 m un ir redzami Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī, kā arī Rīgā.
Latvijas apstākļos Japānas patūja parasti ir liels krūms ar plati konisku vainagu. Piemēram, Ziemeļlatvijā (Alojas pilsētā) mūžzaļais koks atgādina krūmu, ir apmēram 2,5 m augsts, jo bargākās ziemās arvien apsalst.
Līdzās pamatsugai dārzos audzē arī vairākas šķirnes: ‘Aurea’ (Rietumeiropā izaug kā neliels koks vai krūms ar zeltaini dzelteniem dzinumiem un zvīņveida skujām), ‘Nana’ (skraja, līdz 40 cm augsta pundurforma ar smalkākiem dzinumiem un gaiši zaļām zvīņveida skujām), ‘Variegata’ (līdzīga pamatformai, dzinumi ar baltraibiem segmentiem).
Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļas speciālists Romāns Strelčūns stāsta, ka patūjas vislabāk jūtas labi drenētā mālsmilts vai smilšmāla augsnē. Atklātā, saulainā vietā, pārāk mitrā, neielabotā augsnē skuju koki aug ļoti lēni. Visvairāk no saules apdegumiem agrā pavasarī cieš jaunie augi, tāpēc tie jāstāda aizsargātā vietā, daļējā ēnā. Japānas patūja ir piemērota audzēšanai soliteros, bet šķirnes – jauktajās dobēs kopā ar dekoratīviem skuju kokiem.
