Straujaudzīgi un pacietīgi. Tūbainie ķirši – plūmju un persiku radinieki 0
Dzintra Dēķena, Dārzkopības institūts
Tūbainie ķirši (Prunus tomentosa) ir samērā tuvi plūmju, persiku, aprikožu un mandeļu radinieki, kas cēlušies Āzijā. Savvaļā tie sastopami Ķīnā un Korejā, Krievijā ievesti 19. gs. un no turienes ienākuši Latvijā, taču pie mums ir maz pazīstami. Tūbainos ķiršus nedaudz audzē vien mazdārziņos. Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados lielāks sēklaudžu stādījums bija Dobelē, Augļkopības institūta laboratorijā.
Tūbainie ķirši pieder pie sīkaugļainiem ēdamajiem ķiršiem. Tie aug kā blīvi krūmi, jo zarojas no pamatstumbra pie zemes, sasniedzot 1,5 līdz pat 3 m augstumu. Sakņu atvases neveido, un šī īpašība saglabājas arī tālākos krustojumos. Tūbainie ķirši tiek izmantoti gan pārtikā, gan apzaļumošanā kā solitāraugi vai nelielu dzīvžogu veidošanai, jo ir dekoratīvi. Pavasarī pirms lapu plaukšanas zied skaistiem baltiem vai nedaudz rozīgiem ziediņiem, kas ir labs nektāraugs. Šie krūmi sāk ražot agri, sēklaudži – trešajā, bet potētie pat otrajā gadā. Tie ģenētiski atšķiras no pazīstamajiem skābajiem ķiršiem, ar tiem savstarpēji nekrustojas, kā arī potējumi nesaaug.
Ziemcietīgi un sausumizturīgi
Tūbainajiem ķiršiem raksturīga samērā laba ziemcietība un sausumizturība, tāpēc piemēroti vietām, kur skābajiem ķiršiem varētu būt par aukstu un sausu. Tiem ir ļoti īss dziļā miera periods, kas beidzas jau decembra beigās, janvāra sākumā. Piespiestā miera periods atkarīgs no klimatiskajiem apstākļiem ziemas otrajā pusē, tāpēc pozitīvā gaisa temperatūrā tie var atsākt veģetāciju. Bīstami ir atkušņi ar sekojošu negatīvu gaisa temperatūru ziemas otrajā pusē, kas krietni samazina krūmu ziemcietību. Latvijā audzējot, tas būtu jāņem vērā. Ražojošiem krūmiem ziedpumpuri attīstās gan uz iepriekšējā gada viengadīgajiem dzinumiem, gan uz daudzgadīgās koksnes. Necieš ziemas ar biežiem atkušņiem, jo tās bojā ziedpumpurus. Jāņem vērā, ka tūbainie ķirši ir pašneauglīgi, tāpēc ražas ieguvei vēlams stādīt vismaz trīs, bet labāk piecus dažādus krūmiņus. Atkarībā no šķirnes labos apstākļos no viena krūma var iegūt 3–4 un pat 8–9 kg ogu. Ražo gandrīz katru gadu, ja vien pavasarī nav bijušas spēcīgas salnas.
Tūbainos ķiršus tāpat kā skābos ķiršus var dažādi konservēt. Ja raža liela, gatavo sulas gan bez cukura, gan ar cukuru, sīrupu, vairāku veidu kompotus. Džemus un ievārījumus var gatavot gan tikai no tūbainajiem ķiršiem, gan kopā ar citām ogām, piemēram, avenēm, upenēm. Iespējams pagatavot arī kvasu, kas būs ne tikai garšīgs, bet arī vērtīgs dzēriens.
Augļu raksturojums un populārākās šķirnes
Augļi šai kultūrai ir dažādas formas ar sulīgu un maigu mīkstumu, plānu miziņu, patīkamu saldskābu garšu. Ienākas jūlija vidū. Tie ir mazāki nekā skābajiem ķiršiem, 1 līdz pat 4,5 g smagi, dzeltenīgi rozā līdz pat tumši sarkani. Augļiem raksturīgs ļoti īss kātiņš. Krievijā ir izveidotas un rajonētas vairākas šķirnes ar samērā lieliem augļiem. Pazīstamākās ir ‘Alisa’, ‘Vostorg’, ‘Vostočnaja’, ‘Ģetskaja’, ‘Krasavica’, ‘Carevna’, ‘Skazka’. Pēc Krievijā veiktiem pētījumiem, cukuru daudzums augļos svārstās no 4,1 līdz 9,1% atkarībā no šķirnes, skābju – 0,3–1,3%, askorbīnskābes – no 12,9 līdz 32,9 mg/100 g, sausnas – no 8 līdz 14,4%.
Latvijā iespējams iegādāties ar sēklām vairotus tūbaino ķiršu stādus, kas arī ir izplatītākais pavairošanas veids, lai gan iegūto augu augļi var vairāk vai mazāk atšķirties lielumā un formā. Pavairošana ar kauliņiem būtiski neatšķiras no skābo ķiršu pavairošanas. Novembra beigās, decembra sākumā uz mēnesi kauliņus ievieto mitrā substrātā siltās telpās 15–20 oC. Stratifikācijai (0 līdz 5 oC) sēklas ievieto decembra beigās, janvāra sākumā. Pēc 40 dienām temperatūru līdz sējai nedaudz pazemina un notur ap 0 līdz -2 oC. Kopā stratifikācijas laiks tūbainajiem ķiršiem ir ap 130 dienām. Pavasarī izsēj uz lauka dobēs.
Ja vēlas pavairot kādu konkrētu tūbaino ķiršu šķirni vai vērtīgu formu, iespējams veikt ziemas vai pavasara potēšanu, kā arī vasarā acot. Par potcelmiem izmanto tūbaino ķiršu sējeņus. Var izmantot arī Kaukāza plūmes sējeņus, bet ne ķiršu potcelmus. Krievijā izplatīts arī veģetatīvās pavairošanas veids ar lapainiem un koksnainiem spraudeņiem. Tūbainajiem ķiršiem raksturīgi, ka tie strauji aug, agri sāk ražot un arī agri noveco.
Agrotehniskie ieteikumi
Lielākiem tūbaino ķiršu stādījumiem vēlams izvēlēties nedaudz paaugstinātas vietas ar nelielu dienvidu vai dienvidrietumu nogāzi, aizsargātu no ziemeļu vējiem, bet ar labu gaisa apmaiņu. Tiem galīgi nebūs piemērotas pazeminātas vietas ar sliktu gaisa apmaiņu, kur ziemā uzkrājas aukstās gaisa masas un ir lielākas gaisa temperatūras svārstības, kā arī vasarā ir lielāks mitrums, kas veicina sēņu slimību izplatību. Audzēšanai piemērotas saulainas vietas, augi pacieš sausumu. Piemērotas vidēji smagas, labi drenētas, gaisa caurlaidīgas augsnes. Neder pārāk mitras vietas, kā arī smagas māla augsnes. Šo ķiršu saknes nepacieš pat īslaicīgu gruntsūdens paaugstināšanos.
Stāda agri pavasarī, līdzko atkususi zeme. Krūmus stāda 1,5 līdz 2 m attālumā citu no cita. Vēlamais rindstarpu attālums ir 4 m. Labi aug arī sabiezinātā stādījumā 4 x 1 m, kur var iegūt lielākas ražas, bet šādos stādījumos ātrāk izplatās sēņu slimības un savairojas kaitēkļi. Stādot jāraugās, lai sakņu kakliņš pēc augsnes nosēšanās būtu vienā līmenī ar augsni.
Stādot krūmiem par trešdaļu noīsina sānzarus. Šādā gadījumā jau otrajā trešajā gadā veidojas krūma pamatskeleta zari un tas sāk ražot. Turpmāk, ja krūms ir sabiezināts, to retina, izgriež nokaltušos un slimos krūmu iekšpusē augošos zarus. Lai saglabātu krūmu ilgmūžību, ik pēc 4–5 gadiem iesaka veikt to atjaunojošo apgriešanu, ko veic agri pavasarī, veicinot spēcīgu zaru augšanu.
Aktuālās slimības un kaitēkļi
Izplatītākā un postošākā tūbaino ķiršu slimība ir kauleņkoku pelēkā puve jeb ķiršu mēris – monilioze (Monilia laxa). Inficētie zari ar ziediem līdzīgi kā skābajiem ķiršiem brūnē un sažūst. Stipras infekcijas gadījumā bojājumi var parādīties uz visiem dzinumiem. Vasarā tiek bojāti augļi. Galvenie profilakses pasākumi ir mumificēto augļu novākšana un visu bojāto zaru izgriešana. Tāpat svarīga rindstarpu un apdobju irdināšana, lai tās būtu tīras no nezālēm, kā arī krūmu atjaunojošā apgriešana, ļaujot veidoties jauniem, spēcīgiem zariem. Ar kauleņkoku lapbiri tūbainie ķirši praktiski neslimo. Kaitēkļi tūbainos ķiršus salīdzinājumā ar citiem kauleņkokiem bojā salīdzinoši maz. Dažkārt augļus vai lapotni bojā plūmju tinējs, lapu tinēji un laputis.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
