Rakstīt vai padoties? 0
Vai tāpēc man jāklusē? Man šķiet, katrs, kurš vēlas rakstīt, sirds dziļumos vēlas pārkāpt šo klusēšanas noteikumu, vēlas pateikt nepasakāmo, jo vai tad ir cits veids, kā piekļūt sev un citiem? Kā tad lai pastāsta savu stāstu, ja pieejami tikai rīki kopējā stāsta stāstīšanai? Kā lai zina, kur beidzies pats un sākas citi, kā saprast to bezvalodīgo, bezformīgo, baiso un nesaprotamo vati savā galvā, to privāto mākoņu kaudzi, to neizstāstāmo? Kā runāt ar sevi par sevi, kas, pēc definīcijas, ir nepārrunājams, pat ne privāti? Un kā runāt ar citiem un cerēt, ka tā vienīgā, tā kopējā valoda, ko kopā varam, esam spējīgi izmantot, pasaka kaut ko vērtīgu? Tieši tā – vai tas, ka tā ir atzīta par vienīgo un loģisko, aiz kuras tālāk nav kur iet, piešķir tai vērtību, vai tas spēj aizslaucīt sajūtu, ka es par sevi nevaru runāt nedz ar sevi, nedz ar tevi? Tad man gribas iet sēdēt uz žoga, nolikt galvu uz Rušdi pleca, šūpot kājas pāri tukšumam un teikt – pat ja mēs runājam muļķības, pat ja es nesaprotu, ko tu saki, es saprotu, kāpēc tu gribi runāt, kāpēc tu saki to, ko tu saki. Lūdzu, turpini runāt, jo tas vien, ka tu runā, man pasaka visu, kas man jāzina. To, ka es neesmu viena.
Satikt sevi
Laika nav. Nav arī ķermeņa. Mani ik pa brīdim traucē manu pēdu kauliņi, jo ieskrēju nodarbībā pēdējā brīdī un nepaspēju paķert matraci, tāpēc sēžu uz tāda jauka atlokāma auduma krēsla, bet pēdas sāniski piespiestas pie cietās grīdas. Ķermeņa eksistence tajā brīdī šķiet tik ļoti jocīga un neaptverama, bet nākas dīdīties, lai nesāpētu. Un tad sagribas pilnīgu tumsu. Lai tas tumši zilais aiziet un atnāk pilnīgi melnais. Aizspiežu acis ciešāk, bet ar to nepietiek. Aizspiežu acis ar plaukstām. Tā jau ir labāk. Gribu veltīt šo laiku tai ES, kurai tik reti pievēršu uzmanību. Viņa ir satraukta. Viņa saka: “Tu neko nezini, Agra, tu taču neko nezini! Tu visu mēģini salikt plauktiņos, kalendārā, grafikā, visam ir laika līnija, jāpaspēj šis un tas, tev kaut kas ir, kaut kā nav, tev viss ir sistematizēts. Un tu neko nezini!”
Man sāk šķist, ka es saprotu, ko viņa domā. Viņai ir taisnība, un man kļūst nedaudz bail. Viņa ir kā cietumniece, ar kuru kāds atnāk parunāties vienreiz nedēļā, un tad viņa stundu runā bez apstājas, ber vārdus, runā nesakarīgi, svešā valodā, saka, ka es nekā nesaprotu. Nav jau brīnums, ka negribas pie viņas ciemoties.
Tajā pašā laikā es zinu, ka tā ir tā Agra, kura klausās. Pa īstam klausās tad, kad skan brīnumaina mūzika, kura pa īstam saredz to, kas notiek apkārt, kura nekustas tādā kā automātiskā režīmā, pieņemot, ka viss būs tāpat kā vienmēr. Tā ir tā Agra, kura daudz ko pamana. Tā ir tā Agra, kura aizraujas, kura iemīlas gleznošanā un ātri aizbrauc uz veikalu pēc audekla un krāsām, un tad sēž mājās un nodarbojas ar mākslas formu, par kuru viņai nav ne mazākās sajēgas. Tā ir tā Agra, kura raud filmās un teātros, kura pa īstam sadzird, kad draugi tai stāsta nesaprotamas lietas, vārdus, kuri nerezonē ārējas Agras ikdienā. Tā ir tā Agra, kura grib saprast to, ko saprast ir grūti, neērti un sāpīgi, kura turpina uzdot sev jautājumus, uz kuriem nav vienkāršu atbilžu.
Sēžu tumsā, un man ir kauns, ka tik reti viņu satieku, ka tik reti viņu uzklausu. Ka saņemu atzinību par viņas labajiem darbiem, bet ikdienā paskrienu viņai garām. Ka man jāaiziet uz Šivas centru un jāsamaksā nauda, lai pustumsā aizietu pie viņas ciemos.
