“Tu mani kapā iedzīsi”. Ko saklausa bērns vecāku vārdos 0
Daudzi nepietiekami novērtē vārdu spēku, bet patiesībā viena neapdomīga frāze var izmainīt visu cilvēka dzīvi. Īpaši tas attiecas uz bērniem, kuri visu uzsūc sevī kā sūkļi. Arī pētnieki apgalvo, ka rupja attieksme bērnībā negatīvi ietekmē nākamā pieaugušā cilvēka gan fizisko, gan emocionālo stāvokli.
Ir pilnīgi skaidrs, ka pagātni nevar mainīt, bet var pacensties nepieļaut iepriekšējās paaudzes pieļautās kļūdas. Portāls “Adme” piedāvā uzzināt, pie kādām sekām var novest visparastāko un plaši pielietoto frāžu lietošana bērnu audzināšanā. Te būs 12 frāzes, kuras nepavisam nenāks par labu tavas atvases dzīvei!
“Visu tētim izstāstīšu!”
Ko dzird bērns: “Mēs ar tēti esam viena komanda, un, ja es uz tevi aizvainojos, tad arī viņš tāpat”.
Sekas: bērns domā, ja reiz tēvs bez ierunām atbalsta mammu, bet viņa versiju par notikušo neviens pat dzirdēt nevēlas, tad tas nozīmē, ka viņi abi ir noskaņoti pret viņu. Tā rodas vientulības un neuzticēšanās jūtas, kuras līdz ar pieaugšanu tikai pieaug.
Kā labāk darīt: bērni, kā likums, uzvedas labāk, kad tētis ir mājās, jo biezi vien tieši viņu uzskata par autoritāti. Bet mammām ir vieglāk uzticēties, tādēļ ir svarīgi bērnam parādīt, ka tu pārvaldi situāciju un zini, kā ar to tikt galā. Ja tev ir svarīgi nodot informāciju tētim, painteresējies, vai bērns pats ir gatavs viņam visu izstāstīt. Iemāci bērnam atzīt savas kļūdas un darīt to patiesi.
“Tava te nekā nav, to visu mēs nopirkām”
Ko dzird bērns: “Pat tavs mīļais lācēns tev nepieder, un jebkuru brīdi mēs tev visu varam atņemt”.
Sekas: mazam bērnam iedveš šausmas un domas, ka viss, pie kā viņš pieradis (istaba, apģērbs, rotaļlietas) – nav viņa. Jebkuras lietas kļūst par galveno šantāžas priekšmetu, un tieši pēc šādām frāzēm bērni sāk saprast, ka materiālais šajā pasaulē ir svarīgāks par visu pārējo.
Kā labāk darīt: sīkumi, kas pieaugušajam šķiet nenozīmīgi, ir ļoti svarīgi bērnam. Vissvarīgākais brīdis audzināšanā – parādīt bērnam, ka viņu mīl un neviens nemanipulēs ar viņa jūtām ar visdārgākā, kas viņam ir, palīdzību, pat, ja tas ir vienkāršs plīša lācēns.
“Tu mani kapā novedīsi”
Ko dzird bērns: “Ja ar vecākiem notiks kaut kas slikts, tu pie tā būsi vainīgs”.
Sekas: daži vecāki ir pārliecināti, ka bērnam jābūt pateicīgam par viņam dāvāto dzīvi, tādēļ jebkuri iebildumi tiek izskatīti kā personīgi aizvainojumi. Tādā veidā pakāpeniski tiek radīta nepilnvērtības sajūta.
Kā labāk darīt: iesākumā ir jāsaprot, ka bērns ir absolūti atsevišķa personība un galvenais vecāku mērķis – audzināt labu cilvēku, kuru kaut kādā brīdī būs jāpalaiž savā dzīvē. Aizmirsti par frāzi: “Tu mani padari traku!”, “tevis dēļ man sāp galva”, “Tu mūs ar tēvu kapā iedzīsi!” utt. Dramatisku tekstu vietā skaidri paskaidro savu pretenziju pret bērnu būtību, ja tādas patiešām pastāv.
“Kurš tevi tādu precēs?!”
Ko dzird bērns: “Tu nevienam nebūsi vajadzīgs”.
Sekas: šāda veida “pareģojumi” izraisa bailes par nākotni un grauj ticību saviem spēkiem: ja reiz tuvākie saka, ka nekas neizdosies, tad tā arī būs. Šāda pieeja bērnam nepalīdzēs dzīvē sasniegt panākumus, un viņš pat nesapratīs, ka, pēc vecāku domām, kas ar viņu bija ne tā.
Kā labāk darīt: velti vairāk uzmanības bērna raksturam, nevis ārējiem atribūtiem (kas vēl mainīsies daudz reižu), netraucē viņa pašizpausmei.
Un pats galvenais – tici savam bērnam, pat, ja konkrētajā brīdī viņa tēls ir vēl tālu no tā, ko tu vēlētos redzēt.
“Es pats izdarīšu, tu vēl esi maziņš”
Ko dzird bērns: “Nav jēgas censties un mēģināt, tev tāpat nekas neizdosies” un “Tev nevar neko uzticēt”.
Sekas: ar šādām “rūpēm” tu anulē bērna centību un atņem viņam iespēju iemācīties kaut ko jaunu. Kad bērns izaugs, viņš nevarēs būt patstāvīgs, un vienīgais, par ko viņš būs pārliecināts, ka ir neveiksminieks.
Kā labāk darīt: bērnam ir svarīgi saprast, kādu lomu viņš spēlē ģimenē, un veselīgai pašapziņai ir nepieciešams, lai bērns varētu nodarboties ar to, kas viņam labi izdodas. Bet, lai tas notiktu, ir nepieciešama prakse, tāpēc bruņojies ar pacietību un izdomā uzdevumus, kurus bērns var patstāvīgi izpildīt. Ja redzi, ka bērnam nesanāk, nepalīdzi, bet uzdod uzvedinošus jautājumus, kas palīdzēs viņam tikt galā ar uzdevumu.
“Kāpēc septiņnieks, bet nevis desmitnieks?”
Ko dzird bērns: “Tu neattaisno manas cerības. Ja tu būtu labs, tad noteikti dabūtu desmitnieku”.
Sekas: pieaugušie ātri aizmirst, kā tas ir – būt bērniem, un patiesi tic, ka viņiem nav problēmu un arīdzan nav iemesla uztraukties. Bet bērni piedzīvo stresu daudzu iemeslu dēļ, tādēļ nevajag situāciju vēl vairāk pasliktināt. Neaplipini paša bērnu ar “teicamnieka sindromu”, kas nākotnē var novest pie kādas traģēdijas.
Kā labāk darīt: neaizmirsti interesēties, kā bērnam pagāja diena, un, ja pamani kādas grūtības, tad virzi viņu uz problēmu risināšanu. Bet, ja redzi, ka tavs bērns ir padevies, iemāci viņam jebkuru problēmu redzēt perspektīvā. Tā var samazināt kreņķus, palīdzēt rast spēku un vēlmi censties uzdevumu risināt no jauna.
“Negribi pa labam?”
Ko dzird bērns: “Esmu stiprāks, tāpēc man vienmēr ir taisnība”.
Sekas: iebiedēšana visai ātri pārstāj darboties, ja tu draudus dzīvē nemaz neizpildi. Bet, ja lieta nonākusi līdz fiziskai ietekmēšanai, nebrīnies, no kurienes no dzimšanas veselīgam bērnam nākotnē parādās problēmas ar veselību: migrēna, artrīts, sāpes muguras lejas daļā, astma, hipertonija, hroniska nogurums, depresija un daudz citu slimību.
Pētījumos atklāta netieša saikne starp negatīvu pieredzi no agrīnas bērnības un pieauguša cilvēka fiziskās veselības stāvokli.
Kā labāk darīt: ar uzticēšanos un sarunām var panākt daudz vairāk, nekā draudiem un fizisku bērna ietekmēšanu.
“Mani neuztrauc, ko tu vēlies, bet kā nav”
Ko dzird bērns: “Nevienam neinteresē tavas vēlmes, kā arī tu pats”.
Sekas: jo lielāks spiediens uz bērnu tiek izdarīts, jo spēcīgāk viņam gribas tam pretoties. Nākotnē vari gaidīt divas galējības: vai nu izaugs cilvēks ar vāju gribu, kuram absolūti nebūs savu domu, vai arī nemiera cēlājs, kurš visi darīs par spīti, pat, ja tas kaitēs pašam.
Kā labāk darīt: vienmēr bērnam paskaidro savu pozīciju un kāpēc tu vēlies, lai būtu tieši tā. Kompromiss ar bērniem ir pilnīgi iespējams, tāpēc labāk vienam otru uzklausīt un būt atklātiem. Piemēram, ja bērns vēlas kaut ko dārgu, bet tev nepietiek līdzekļu, tad tā arī pasaki: “Es zinu, ka tu ļoti vēlies šo mantu, bet pagaidām mēs to nevaram atļauties. Toties varam nopirkt, lūk, šo. Gribi?”.
“Neizdomā!”
Ko dzird bērns: “Mani neskar tavas problēmas” un “Es tev neticu”.
Sekas: noliedzot bērna bailes, tu problēmu nerisini. Jebkuras emocijas (pat, ja tās ir fantāzijas izraisītas) ir reālas, bet ar šāda veida vārdiem tu māci slēpt patiesās jūtas un pārdzīvojumus. No šādiem bērniem bieži izaug noslēgti pieaugušie.
Bērnu bailes nedrīkst ignorēt.
Kā labāk darīt: tieciet galā ar pašiem briesmīgākajiem monstriem kopā ar bērnu, liec viņam saprast, ka tu viņam tici un vienmēr esi blakus. Un pārstāj izmantot “ne”. Piemēram, aizstāj frāzi: “Neizdomā, zem gultas neviena nav” uz “Nāc, kopā paskatīsimies, lūk, redzi, tur neviena nav”.
“Man par tevi ir kauns”
Ko dzird bērns: “Tu esi slikts”.
Sekas: kad vēlies norādīt uz bērna trūkumiem, tad nenāks par skādi atcerēties, ka viņš kopē vecāku uzvedību. Un atceries: kā nosauksi kuģi, tā tas arī peldēs. Tāpēc ir iespējams nojaust, kāds izaugs bērns, pastāvīgi dzirdot savā virzienā adresētus šādus vārdus – “slinķis”, “neaudzinātais”, “netīrelis”, “skopulis” utt.
Kā labāk darīt: demonstrē ar savu uzvedību pieklājīgu uzvedību. Ja tu sveicinies ar kaimiņiem, ja tu katru mazāko atkritumu iemet tam paredzētā vietā un esi uzmanīgs pret apkārtējiem, tad arī bērns “piesavināsies” šādu uzvedības modeli.
“Kamēr nepaēdīsi – nekādu rotaļu”
Ko dzird bērns: “Pakalpojums pret pakalpojumu”.
Sekas: tāda taktika strādā līdz konkrētam brīdim, bet pavisam drīz bērns sāks tirgoties ar tevi: labi pabeigšu semestri skolā, ja tu man nopirksi jaunu datoru, pastaigāšos ar suni, ja… šāds ģimenes modelis kropļo patieso motivāciju, saskaņā ar kuru cilvēkam jādara vienas vai citas lietas.
Kā labāk darīt: paskaidro savu pozīciju un kāpēc ir svarīgi darīt tā, kā tu lūdz. Pacenties neuzpirkt sava bērna uzvedību: agri vai vēlu tas izies ārpus kontroles.
“Apklusti!”
Ko dzird bērns: “Es tevi nemīlu”.
Sekas: katrs rupjais vārds nākotnē atnāks atpakaļ, tikai tad aizvainotais būsi tu pats. Vecāki patiesi ir izbrīnīti par rupjību no bērna puses un runāšanu pretī, lai gan nesaprot, ka paši ir aizmirsuši pret viņiem izturēties ar cieņu agrīnā bērnībā.
Kā labāk darīt: pirms sākt dialogu ar bērnu, tiec galā pats ar sevi: kāpēc tevi tik ļoti kaitina tipiska bērna uzvedība? Iespējams, problēma slēpjas tajā, ka tev pašam ir sakāpināti negatīvie pārdzīvojumi, un bērnam nebūtu jākļūst par tvaika nolaidēju.
