“Tu ielīdi aliņā, lai nomirtu, vai ne?” Ilze Ķuzule-Skrastiņa dalījusies sajūtās, cik grūti reizēm ir būt slavenas mammas meitai un slavena vīra sievai 31
Vai es esmu tuvāko cilvēku aizvējā vai ēnā? Par šo tēmu savās pārdomās piektdien notikušajā forumā LĪDERE dalījusies iemīļotā Dailes teātra aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa.
Stāstu Ilze sāk ar savas pirmās monoizrādes pieminēšanu, kas savu pirmizrādi piedzīvoja šī gada janvārī – tā ir Ilzes pirmā monoizrāde – viens no lielākajiem izaicinājumiem, kas bijis viņas aktrises karjerā, bet arī viens no lielākajiem gandarījumiem. Un daudzi viņai mēdzot vaicāt, kāpēc tikai tagad? Atbilde ir turpinājumā…
“Man dzīvē ar ļoti daudz ko ir paveicies. Es piedzimu laimīgā, mīlošā ģimenē. Mani bērnības un skolas gadi ir pavadīti augstākā mērā inteliģentu un sirdsgudru cilvēku sabiedrībā. Mana mamma ir dzejniece Māra Zālīte, mans tētis ir starptautisks tiesnesis rokasbumbā un ilggadējs Rakstnieku savienības izpilddirektors. Pie vecākiem bieži viesojās tālaika inteliģences zieds, bija ballītes, kuras man kā bērnam ļoti patika. Man patika aizmigt ballītes epicentrā uz dīvāna, laiku pa laikam atmostoties, izdzirdot Alberta Bela vai aktrises Kantānes smieklus.”
Reiz gan kādā no ballītēm Ilzei gadījies aizrīties ar gurķi. Imants Ziedonis toreiz esot reaģējis nekavējoties – paķēris mazo meiteni aiz kājām un izkratījis to gurķi ārā. Iespējams, viņš toreiz izglābis dzīvību.
Arī tālāk viss noticis veiksmīgi – pēc vidusskolas beigšanas Ilze iestājusies dramatisko aktieru fakultātē, pēc studijām viņai piedāvāts darbs viņas sapņu teātrī – Dailes. Pirmajās sezonās tur bijusi iespēja spēlēt lielas lomas, dodot iespēju sevi parādīt, bet…
Vienmēr tam visam pa vidu bijuši cilvēki, kuri uzskatījuši par savu pienākumu atzīmēt, ka Ilzes panākumi nav viņas pašas.
“Pirmo reizi es ar to saskāros jau skolā, kad darbmācības skolotāja par manu darbu bija ielikusi zemu atzīmi, teikdama: “Nu, ko tad var gaidīt no dzejnieces meitas! Māte nav iemācījusi pat šķēres pareizi noturēt!” Man toreiz tas bija liels šoks. Kā bērns nesapratu, kāds tam sakars ar to, ka mana mamma ir dzejniece. Vai tāpēc esmu sliktāka? Vai man ir slikta mamma? Ko vispār nozīmē pareizi noturēt šķēres?”
Arī vēlāk ar šādiem izteikumiem nācies saskārties bieži, tikai pamazām šoku nomainījušas dusmas, netaisnības sajūta, noliegšana, vēlāk arī vienaldzība, jo āda uzaugusi diezgan bieza.
“Un tad notika vēl kas trakāks, jo es iemīlējos un apprecējos ar ne vairāk, ne mazāk kā ar Artūru Skrastiņu. Nu šausmas! Dzeltenajai presei mēs bijām gards kumosiņš. Reiz kādā intervijā, kad Artūram jau neskaitāmo reizi jautāja, kur mēs abi iepazināmies, viņam apnika, un viņš atbildēja, ka olimpiskā centra peldbaseinā. Tas arī tika nodrukāts, vēlāk vairākkārtīgi pārpublicēts.”
Ilze turpina: “Tagad es biju ne tikai Māras Zālītes meita, bet arī Artūra Skrastiņa sieva, un es nevarēju beigt lauzīt galvu, dēļ kura no šiem abiem iemesliem režisori man turpina dot tās lielās lomas.”
Bērni aktieru pārim piedzimuši, kad Ilzei bijuši 24 gadi. Viņai bijis svarīgi ātri atgriezties darbā, ko arī ātri izdarījusi. Tas izdevies, jo bijis daudz palīgu, bet šis neesot bijis viegls laiks.
Reiz kādā no intervijām žurnāliste Ilzei pajautājusi, kā viņa sadzīvo ar savu labās meitenes tēlu.
“Tas man bija pārsteigums. Ar kādu labās meitenes tēlu? Es nesapratu, vai šis apzināti ir domāts kā kompliments vai varbūt nozīmē, ka neesmu pietiekami interesanta vai skandaloza. Es sapratu, ka esmu ierauta kaut kādā kategorijā – ap mani tiek radīts kaut kāds tēls, ko es pati neesmu izvēlējusies. Es to negribēju, un es to neprasīju.”
Sajūta, ka ir ievietota kaut kādā rāmītī vai priekšstatā, radījusi lielu trauksmi, lai gan pēc savas būtības Ilze ir priecīgs cilvēks, kurš ar smaidu izbauda katru jaunu dienu, bet vienā brīdī tā vairs nebija… Labās meitenes apzīmējums bija nosēdies dziļi, pašai pat to neapzinoties. Viņa gribēja būt laba it visā – laba mamma, laba sieva, laba meita, laba māsa, laba aktrise… Bija tikai sanācis palaist garām brīdi, kad cenšanās piepildīt uz sevi liktās cerības, pašai sevi bija sanācis izsūkt tukšu.
Kādā pēcpusdienā Ilze sazvanījusies ar mammu. Tā bijusi gara saruna, kuras laikā Ilze mammai atzinusi, kā patiesībā jūtas.
“Saruna beidzās ar mammas teikumu: “Es zinu, kas ar tevi noticis, es pazīstu šo sajūtu – tu ielīdi aliņā, lai nomirtu, vai ne?” Un tas bija precīzi! Tieši tā es jutos.
Kas tad bija noticis? Man viss bija labi. Man bija darbs, kas sniedza gandarījumu, mīlošs vīrs, veseli bērni. Man vienkārši visa bija par daudz. Es biju pilnīgi aizmirsusi par sevi. Šis manas mammas teikums bija sākums rūpēm par sevi un sākums lielam darbam ar sevi. Smagi un grūti brīži var pienākt arī cilvēkiem, kuriem, no ārpuses skatoties, viss šķiet labi.”
Te arī esot atbilde uz to, kāpēc Ilzes pirmā monoizrāde ir tikai tagad: “Tāpēc, ka tikai tagad man ir ko teikt. Tagad es vairs nebaidos būt ar sevi. Tagad es par smagām lietām māku runāt viegli, un to var izdarīt tikai tad, ja tu esi jutis arī lielu smagumu. Tagad es ar lielu lepnumu saku: “Jā, es esmu Māras Zālītes meita, jā, es esmu Artūra Skrastiņa sieva, bet es esmu Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Es zinu, cik daudz esmu strādājusi, lai būtu tur, kur šobrīd esmu. Un es arī zinu, ka visi, kuriem ir gribējies teikt, ka mani sasniegumi nav mani, patiesībā runā paši par sevi, un man ar to nav nekāda sakara. Tagad es zinu, ka, pirmām kārtām, man ir jāparūpējas par sevi.”
Šo stāstu Ilze atklāja forumā LĪDERE. Starp citu, jau šobrīd iespējams par īpaši izdevīgu cenu iegādāties biļetes uz nākamā gada forumu.
Te iespējams noskatīties Ilzes stāstu VIDEO formātā (tas sākas ap 1:12:00):
