Tu dzer, viņš, viņa arī dzer… Kas ir lielākā atkarību problēma Latvijā? 28
Regīna Olševska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms mēneša Ministru kabinets apstiprināja profilakses pasākumu un veselības aprūpes pakalpojumu uzlabošanas plānu alkoholisko dzērienu un narkotisko vielu lietošanas izplatības mazināšanai 2023.–2025. gadam, kas paredz mērķtiecīgākus profilakses pasākumus un ikvienam atkarīgajam pieejamus veselības aprūpes un sociālā atbalsta pakalpojumus. Mērķis – panākt, lai alkoholisko dzērienu lietošana sabiedrībā trīs gadu laikā vismaz nepieaugtu.
Cik slikti viss ir?
Šī gada oktobrī tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veiktā aptauja liecina, ka vairāk par pusi jeb 51% iedzīvotāju uzskata, ka lielākā atkarību problēma Latvijā ir alkoholisms.
To pierāda arī statistika. Pasaules veselības organizācijas (PVO) 2018. gadā apkopotie dati par reģistrētā alkohola patēriņu uz vienu iedzīvotāju Latvijā 2018. gadā bija 11,1 litrs absolūtā alkohola, kamēr Eiropas vidējais rādītājs – 9,8 litri. Savukārt Slimību profilakses un kontroles centra 2020. gadā veiktie aprēķini ir vēl dramatiskāki – 12,1 litrs reģistrētā absolūtā alkohola uz vienu 15 gadus vecu un vecāku iedzīvotāju.
Savukārt ESPAD (Atkarību izraisošo vielu lietošanas paradumi un tendences skolēnu vidū) pētījuma dati liecina par nemainīgu situāciju 15–16 gadus vecu jauniešu alkoholisko dzērienu lietošanas paradumos. Kā 2015., tā 2020. gada pētījuma dati liecina, ka alkoholu vismaz reizi pamēģinājuši 89% šī vecuma skolēnu. Saskaņā ar Latvijas skolēnu veselības paradumu pētījuma 2017./2018. mācību gada aptaujas datiem 13 un 15 gadus vecu pusaudžu vidū vismaz vienu reizi mēneša laikā ir bijuši piedzērušies 7%, piecpadsmitgadnieku vidū – ap 15% zēnu un 18% meiteņu.
Ik gadu ap 300–350 bērniem un pusaudžiem nākas ārstēt psihiskus un uzvedības traucējumus, kas radušies alkohola lietošanas dēļ, no tiem ap 100 ārstniecības iestādē vēršas atkārtoti, bet vēl vairāki desmiti spiesti ārstēties slimnīcā.
Pārmērīga un riskanta dzeršana
Pārmērīga alkohola lietošana ir termins, ko attiecina uz jebkuru risku, kas saistīts ar alkohola lietošanu, sākot no riskantas jeb bīstamas lietošanas un beidzot ar alkohola atkarību. Saskaņā ar PVO datiem pārmērīga alkohola lietošana ir cēlonis daudzām slimībām, ne tikai aknu cirozei un psihiskās veselības traucējumiem, bet arī gremošanas sistēmas, plaušu, sirds un asinsvadu slimībām, vēzim.
Par veselībai un sabiedriskai kārtībai riskantu alkohola patēriņu (Risky Single Occasion Drinking) uzskata 60 gramus jeb piecas devas absolūtā alkohola vienā alkohola lietošanas reizē (48 gramus sievietēm). Saskaņā ar SPKC pētījumu par atkarību izraisošo vielu lietošanas izplatību iedzīvotāju vidū 2020. gadā datiem 60 vai vairāk gramus absolūtā alkohola vīriešiem un 48 – sievietēm vienā reizē, kaut vienreiz dzīves laikā ir iedzēruši 72% alkohola lietotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem, bet pēdējā gada laikā 32%. Vīriešu vidū riskanto dzērāju ir vairāk – 56%, kamēr sieviešu – 27%.
Diemžēl 86% aptaujāto pārmērīgo alkohola lietotāju pēdējā gada laikā neviens nebija ieteicis veselības apsvērumu dēļ samazināt alkohola patēriņu. Visbiežāk par to runājuši ģimenes locekļi – 8,5%, ārsti speciālisti – 4,3%, bet ģimenes ārsti – tikai 2,8%.
Kā liecina Nacionālā veselības dienesta dati, Latvijā narkologa konsultāciju un ambulatoro narkoloģisko palīdzību iespējams saņemt 41 ārstniecības iestādē, ieskaitot filiāles. Tas šķiet daudz, ņemot vērā, ka Veselības statistikas datubāzē (uz 2021. gadu) reģistrēti 44 praktizējoši narkologi, no tiem 32 Rīgā, pieci – Latgalē un pa diviem trim citos Latvijas reģionos. Visbiežāk reģionālās ārstniecības iestādēs narkologs nepieņem pacientus katru dienu, bet reizi nedēļā vai retāk, tādēļ akūtās situācijās speciālista palīdzību nav iespējams saņemt nekavējoties, veidojas gaidīšanas rindas. Arī Veselības ministrija atzīst, ka šobrīd ambulatoro narkoloģisko pakalpojumu pieejamība valstī nav nodrošināta vienmērīgi.
Plāns uz trim gadiem
Uzsverot galveno problēmu – augstu alkoholisko dzērienu patēriņu, it īpaši riskantu un kaitīgo alkoholisko dzērienu lietošanu –, Veselības ministrijas plānā atzīti arī trūkumi, piemēram, uz noteiktām iedzīvotāju grupām vērstas atkarību profilakses programmu trūkums kā valsts, tā pašvaldību līmenī, nepietiekama pieejamība ārstēšanai, sociālās rehabilitācijas un atbalsta pakalpojumiem un dzērāju motivēšana to saņemšanai.
Šobrīd, saņemot ambulatoro narkoloģisko palīdzību par valsts budžeta līdzekļiem, jāveic līdzmaksājums – četri eiro, bet ar ārstēšanos stacionārā – septiņi eiro dienā, kas kļūst par šķērsli bezdarbniekiem un citiem cilvēkiem, kuriem maciņš plānāks. Plānā paredz atbrīvot daļu narkoloģijas pacientu no pacientu līdzmaksājumiem, kā arī izvērtēt iespēju arī pieaugušajiem kompensēt alkohola atkarības ārstēšanai nepieciešamos medikamentus.
Plāns paredz arī paplašināt valsts apmaksātu ambulatoro psihoterapijas programmu pēc 12 soļu psihoterapijas principiem personām ar atkarībām, lai tā būtu pieejama visos narkoloģijas centros, kā arī dienas stacionāra pakalpojumus atkarības ārstēšanā par valsts budžeta līdzekļiem pacienta motivēšanai tālākai ārstēšanas programmai pēc tam, kad alkohola lietotājs akūtā stāvoklī nonācis un ārstējies slimnīcā.
Bērniem un pusaudžiem stacionārā rehabilitācijas pakalpojumu programma tiek nodrošināta tikai slimnīcā “Ģintermuiža”, kur vienlaikus var uzņemt 10 pacientus, tādēļ plānots to ieviest arī citās ārstniecības iestādēs, piemēram, Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā “Ainaži.
Veselības ministrija ar ESF atbalstu 2023. gadā arī plāno veikt pētījumu par alkohola lietošanu, tā radītajām sekām un profilakses ekonomiskajiem ieguvumiem valstī, lai analizētu alkoholisko dzērienu lietošanu un tās seku ekonomiskās izmaksas Latvijā.
Narkologs: Neesmu redzējis atkarīgo, kuram atgriezusies mēra sajūta
Narkologs Jānis Strazdiņš: “Sākumā alkohola vai narkotiku izraisītās problēmas ir nelielas, bet prieks un bauda, ko tie sagādā, – liela. Kamēr atkarīgajam klājas labi, viņš nedomā par atmešanu, jo uzskata, ka visu kontrolē. Cer, ka pats atmetīs, kad pienāks laiks vai iemācīsies atkarību raisošo vielu lietot mēreni. Māna pats sevi, savus tuviniekus, darba devējus. Tur arī slēpjas alkohola un narkotiku viltīgums. Nekad savā mūžā vēl neesmu redzējis atkarīgo, kuram atgriezusies mēra sajūta. Lai izvairītos no grimšanas dziļāk “bedrē”, nepieciešams, lai atkarīgais pats vēlētos atteikties no dzeršanas vai narkotiku lietošanas, uzticot savu ārstēšanu pieredzējušam speciālistam.”
Klīniskais psihologs, kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeits Krišjānis Zaremba: “Svarīgi, ka valsts veido likumu paketes atkarību izplatības mazināšanai. Bet tas, kam es ticu, ir sabiedrības informētība un izglītošana, atkarību profilakse, kurā ļoti liela nozīme ir nevalstiskajam sektoram, kurš ir adaptīvs, spēj ātrāk pielāgoties situācijai un reaģēt ar izglītojošiem, informatīviem pasākumiem. Ilgstoši saskaroties ar atkarību problemātiku, esmu pamanījis, ka valsts līmenī tā notiek kampaņveidīgi – ja ir kāds projekts, ir aktivitāte, kā projekts beidzas, beidzas arī aktivitāte. Nav prognozējamības, plānošanas ilgtermiņā. Pastāv ļoti liela fragmentācija palīdzības sniegšanas jomā atkarīgām personām. Rīgas reģionā iespējams saņemt kvalitatīvākus pakalpojumus, savukārt reģionos praktiski nekā nav, piemēram, iespējas saņemt psiholoģisku atbalstu, trūkst speciālistu.
Noteikts procents Latvijas iedzīvotāju, lai kādi ierobežojumi būtu noteikti alkoholisko dzērienu iegādei, atradīs iespēju tikt pie atkarību raisošās vielas. Viņiem nepieciešams pavisam cita veida atbalsts, palīdzība nekā pārējiem, piemēram, pusaudžiem, jauniešiem, kuri tikai sākuši lietot alkoholiskos dzērienus. Te ļoti liels potenciāls, manuprāt, ir bijušajiem alkohola lietotājiem, kuri var aktīvi palīdzēt ar sarunu, sniegt atbalstu, pleca sajūtu.”
Ko vēl paredz plāns no 2023. līdz 2025. gadam
* Izveidot vienotu atbalsta tālruni personām ar atkarību izraisošo vielu lietošanas traucējumiem.
* Veicināt ģimenes ārstu prakšu iesaisti pacientu ar atkarību izraisošo vielu lietošanas traucējumiem identificēšanā, izmantojot pieejamos skrīninga testus, piemēram, AUDIT, konsultāciju un palīdzības sniegšanā.
* Ieviest valsts apmaksātu ambulatoro psihoterapijas programmu personām ar atkarībām.
* Informēt sabiedrību par valsts apmaksātu narkoloģisko palīdzību, ārstēšanas un sociālās rehabilitācijas iespējām, nodrošinot šīs informācijas pieejamību arī pašvaldībās.
* Uzlabot pieejamību Minesotas ārstniecības psihoterapijas programmai stacionāros.
* Plāna pasākuma īstenošanai nākamajā gadā nepieciešams papildu finansējums 1,5, 2024. gadā – 5,1, bet 2025. gadā – 4,6 miljonu eiro apmērā.
