Trušus izaudzēt var katrs 0
Par to, kā savām vajadzībām izaudzēt trušus gaļas ieguvei, stāsta Latvijas Šķirnes trušu audzētāju asociācijas ciltsdarba speciāliste Dzintra Lezdiņa un Latvijas sīkdzīvnieku audzētāju biedrības “Trusis un citi” ciltsdarba speciāliste un veterinārārste Dace Kaula.
Transportēšana
Iegādājoties dzīvniekus, to pārvadāšanai jāvelta īpaša uzmanība. Nedrīkst pārvadāt trusēnus, kas jaunāki par trim mēnešiem, aizdomīgus par saslimšanu, kā arī grūsnas mātes. Parasti trušus pārvadā 2–4-vietīgos pinuma vai koka būros ar nodalījumiem (var arī plastmasas, bet ar pietiekamu gaisa piekļuvi), lai katrā var ievietot pa vienam dzīvniekam, tā novēršot to plēšanos. Sprosts nedrīkst būt pārāk liels, jo gāžoties un atsitoties dzīvnieks var pārlauzt mugurkaulu. Būra izmēram jābūt tik lielam, lai trusis tajā var gulēt, bet ne grozīties un šiverēt. Pakaišiem jāieklāj siens, zāģskaidas vai suņu autiņi, jo tie labi uzsūc mitrumu.
Ņemot trusi rokās, to nedrīkst celt aiz muguras, jo tā var tikt atplēsta āda no miesas, kā arī rasties zemādas asinsizplūdums. Nedrīkst dzīvnieku ņemt arī aiz ausīm, jo tās var atraut. Lai trusis mazāk spirinātos un to būtu vieglāk nest, tas vienlaikus jāņem aiz spranda (bez vai kopā ar ausīm) un dibena.
Pārvadājot vasarā, mašīnā jābūt gaisa kondicionētājam, nodrošinot 10–15 oC temperatūru. Gaisa temperatūra virs 30 oC trušiem var izraisīt karstuma dūrienu.
Braukšanas laikā trušus nebaro un nedzirdina. Ja dzīvnieki jāpārvadā ilgāk par 8 stundām, vēlams palaikam apstāties, izkraut būrus ārā un tad dzīvniekus padzirdīt un pabarot.
Jāsargā no karstuma
Trušus var turēt gan telpās, piemēram, šķūnī, gan ārā. Ja dzīvniekus paredzēts cauru gadu turēt šķūnī, tad jārūpējas, lai tajā arvien būtu svaigs gaiss. Lai to panāktu, būri vai nu regulāri (biežums atkarīgs no dzīvnieku skaita būrī) jātīra (mēslos esošais amonjaks dzīvniekiem ir ļoti kaitīgs), vai arī telpā jānodrošina laba ventilācija (izbūvē ventilācijas sistēmu). Šķūnī nedrīkst būt caurvējš, jo tas dzīvniekiem ir kaitīgs.
Turot ārā, jānodrošina jumts virs galvas ne tikai trušiem, bet arī truškopim, lai pasargātos no lietus un sniega. Vislabāk būrus likt zem nojumes, kurai savukārt jābūt vērstai ar galu pret dienvidiem, lai izvairītos no pusdienlaika saules.
“Pēdējos gados klimata izmaiņas ieviesušas korekcijas. Ja agrāk trušiem gatavoja būrus bez spraugām – tikai ar durtiņām, lai iekļūtu gaisma, pašlaik šādas slēgtas telpas vairs neizmanto. Lai pasargātu trušus no liela karstuma vasarā, ieteicams tiem sarūpēt metāla režģu būrus, kuros parasti audzē kažokzvērus. Vienam nobarojamam dzīvniekam nepieciešams 90 x 45 cm sprosts. Būrim jābūt tik augstam, lai trusis apsēžoties spēj izsliet ausis, proti, vismaz 50 cm,” stāsta Dzintra Lezdiņa.
Trušu mātēm mājvietai vēlams izgatavot koka grīdu un sienas. Būrī jāatvēl vieta arī ligzdai, lai piedzimstot 7–8 mazuļiem, tiem būtu pietiekami daudz brīvas vietas. Ja ligzda ir pārāk maza, māte nevar sevi apkopt, rezultātā sabradā bērnus.
Vasarā, karstā laikā, trušu mītne jāatdzesē. Būrī saliek 1,5 litru plastmasas pudeles ar sasaldētu ūdeni, lai dzīvnieks ar sāniem varētu piegulties blakus un uz dažām stundām atvēsināties.
Jānodrošina pilnvērtīga barošana
Trušu ēdienkartes pamatā visu gadu ir siens. Siena sastāvā jābūt gan viengadīgām, gan daudzgadīgām zālēm: kamolzālei, timotiņam, lucernai, sarkanajam āboliņam. Vasarā trušus ēdina arī ar svaigi pļautu zāli, jo tā ir bagāta ar vitamīniem. Pavasarī zāli dod tikai pa saujai, pēc tam pamazām arvien vairāk – tik daudz, cik dzīvnieks var apēst līdz nākamajam rītam.
Kā papildbarību izmanto kombinēto granulēto spēkbarību, ko ražo uzņēmumi Dobeles dzirnavnieks, LRS Mūsa vai Tukuma straume. Diennakts vidējā deva nobarojamam trusim ir 100–200 g, mammai, kas baro, – 120–150 g, bet trusēnam, sākot no mēneša vecuma, – 50 g. Papildus kombinētajai barībai vai arī veidojot savu maisījumu, dod arī graudus: kviešus, miežus, tritikāli, auzas, zirņus, pupas. Barībai trauciņā jābūt visu laiku, jo trusis dienā ēd 100 reižu. Ieteicams iesēt arī kukurūzu, lai rudenī varētu izbarot vālītes kopā ar stublāju un lapām. Svarīgi trušus dzirdināt ar svaigu ūdeni, kas jānomaina divreiz dienā – vakarā un no rīta. Dzeramā ūdens temperatūra nevar būt augstāka par 20 oC, jo dzīvnieks nevēlas dzert tik siltu ūdeni.
Būri regulāri jātīra, pretējā gadījumā dzīvnieki cieš no amonjaka smakas un saslimst ar plaušu karsoni vai citām plaušu slimībām.
Ja truškopis siena ruļļus pērk citās saimniecībās, jāskatās kvalitāte. Slikti, ja vāktais siens ir pārāk cieši sapresēts, rezultātā tas iekšpusē sāk pelēt. Labāk, ja ruļļus presē ar Polijā ražotām presēm, jo tās tik ļoti nesavelk kopā sienu, tāpēc rullis ir čaganāks, vējojas.
Ja saimniecībā lielos daudzumos ir sīkie kartupeļi, tos var vārīt un izēdināt trušiem, iepriekš dzīvniekus pie šīs barības pieradinot (sākumā dod pa vienam kartupelim). No dārzā audzētiem zaļumiem trušiem sevišķi garšo selerijas, pētersīļi, dilles.
Lecināšana
Vaislai paredzētajiem tēviņiem un mātītēm nepieciešami atsevišķi būri. Uz lecināšanas brīdi māti liek būrī pie tēva (nevis otrādi!), kur dzīvnieks jūtas droši, tādēļ uzreiz var apkalpot mātīti. Ja pavairošanai izmanto vidējās trušu šķirnes, mātītēm jābūt vismaz 4 kg smagām un vecākām par 7 mēnešiem. Izņēmums ir Jaunzēlandes baltās mammas, kuras var pārot, kad sasniegušas sešu mēnešu vecumu un 4 kg dzīvmasu.
Pirms lecināšanas jāraugās, vai trušu māte meklējas (dzīvniekam tas notiek ik pēc 5 dienām; ārējie dzimumorgāni šajā laikā kļūst sārteni).
Trušu mātes var lecināt 2–4 reizes gadā. Vasarā vajadzētu pārot agri no rīta, kad ir vēss, savukārt ziemā pēcpusdienā, kad nedaudz siltāks, ja vien gaisa temperatūra nav zem –20 oC.
Lai aplecinātu, nav nepieciešams mammu turēt 2–3 dienas pie tēva. Tūlīt pēc ielikšanas būrī truškopim jāskatās, vai dzīvnieks tiek aplekts vai ne. Ja vienlaikus meklējas vairākas mammas, tad no rīta vienam tēvam var pielikt vienu, vakarā – otru.
Mazuļu nošķiršana
Bērni ligzdā piedzimst pēc 28–35 dienām. Tos nošķir pēc 40–50 dienām, jo šajā laikā mātei strauji zūd piens. Veicot pirmo atlasi, noteikti jābrāķē mazuļi, kuriem kažoka zīmējums neatbilst šķirnei. Brāķētos trusēnus turpmāk audzē tikai gaļas ieguvei. Ja metienā dzimst 7 mazuļi, parasti kādus trīs četrus pieaugot var izmantot vaislai.
Divu mēnešu vecumā pēc atšķiršanas no mātes trusēnus saliek būrī pa diviem – vienā būrī kopā liek puikas, bet citā būrī divas meitenītes. Sasniedzot triju mēnešu vecumu, vaislas dzīvniekus – puišus – liek sprostā pa vienam, citādi kaujoties tie var sevi savainot. Meitenes divatā var turēt līdz 4 mēnešu vecumam, jo tad tās sāk meklēties.
Kad vakcinēt
Trušiem aktuālā slimība ir miksomatoze, tāpēc dzīvnieki noteikti jāvakcinē. To dara pavasarī, kad parādās odi un mušas. Mazos trusēnus vakcinē, sākot no mēneša vecuma. Agrāk vakcinēt nav vērts, jo tiem ir pasīvā imunitāte, kas traucē iegūt imunitāti no vakcīnas. Ja rudens ir silts un pagājuši pieci mēneši kopš vakcinēšanas, tā jāveic otrreiz.
Ja paredzēts trušus vest uz izstādi vai realizēt tirgū, jāveic kompleksā vakcīna pret miksomatozi un hemorāģisko septicēmiju. Var vakcinēt trusēnus no divu mēnešu vecuma. Hemorāģiskā septicēmija Latvijā nav konstatēta ilgus gadus, taču citās Eiropas Savienības valstīs tā joprojām klejo. Šī bīstamā infekcija izplatās ne tikai ar kukaiņiem asinssūcējiem, bet arī ūdens pilieniem. Slimība nevakcinētus trušus var iznīcināt dažās dienās.
Populārākās šķirnes
Tiem, kuri vēlas audzēt trušus, ieteicams vaislas dzīvniekus iegādāties izstādēs, jo tur visi truši tiek novērtēti, kas garantē, ka dzīvnieki ir šķirnei atbilstīgi. Nevajadzētu iesācējiem jauntrušus pirkt fermās, jo nebūs redzami fenotipiskie šķirnes rādītāji: apmatojums, ķermeņa forma, ausu garums. Latvijā patlaban populārākās ir vidējās trušu šķirnes: Burgundas, Kalifornijas, Lielais gaišais sudrabotais, Lielā šinšilla, auntruši, Vīnes zilais, pelēkais un zilpelēkais. Čehu albīns pie mums nav populārs, lai gan šķirne ir ļoti laba: gaļas kautiznākums ir 65%. Par lielāko trūkumu tiek minētas baltā kažoka krāsa un sarkanās acis.
Neprofesionāļiem nevajadzētu sākt ar īsspalvainajiem rekšiem, kas paredzēti kažokādu ieguvei, jo dzīvnieki ir cimperlīgāki, jutīgāki gan uz slimībām, gan pēcnācēju saglabāšanu.
