Vaļaspriekam un biznesam. Truškopība Latvijā – vai rentabla nozare? 1
Truškopība ir lopkopības nozare ar augstu ražošanas potenciālu. No trušiem īsā laikā iespējams iegūt augstvērtīgu diētisku gaļu, kažokādas un ekoloģiski tīru ārstniecisku dūnvilnu.
Pēc Lauksaimniecības datu centra datiem valstī ir 30 tūkstoši trušu, bet šis skaitlis nav īpaši precīzs, jo ļoti daudzi audzētāji vienkārši nereģistrē savus dzīvniekus. Vislielākais trušu skaits ir Carnikavas, Alūksnes, Ventspils, Ogres, Rēzeknes, Madonas, Krāslavas, Gulbenes novadā.
Daudzi cilvēki tur 2–4 mātītes un audzē trušus savam patēriņam, izmantojot pašu ražoto lopbarību – zaļbarību, sienu, saknes, graudus. Šādā gadījumā var dzīvniekus turēt lētos paštaisītos sprostos un maznodrošināti cilvēki var iesākumam nopirkt krustojuma trušus (tie ir lētāki par tīršķirni). Šķirnes truši no audzētavām (apm. 3 mēn. veci) maksā 15–30 eiro.
Visrentablāk audzēt gaļas ieguvei un šķirnes trušus
Truši ir visauglīgākie un ātraudzīgākie no visiem lauksaimniecības dzīvniekiem. Tie var vairoties visu gadu. Vairākums šķirnes trušu piecu mēnešu vecumā jau ir pieauguši, dzimtu turpināt spējīgi dzīvnieki ar aptuveni četru kilogramu dzīvmasu. Autora veiktie pētījumi pierāda, ka truškopība ir rentabla nozare.
Truši tiek audzēti galvenokārt gaļas un kažokādu ieguvei un, protams, arī kā mīļdzīvnieki mājās. Man pašam svarīgāka šķiet trušu saimnieciskā nozīme – cilvēkiem jāredz, ka nodarboties ar truškopību atmaksājas.
Ja dara nopietni, tad rentablākās apakšnozares ir šķirnes trušu audzēšana un audzēšana gaļai
Truša gaļa ir diētisks, ar olbaltumvielām bagāts produkts, kas ieteicams bērniem, veciem cilvēkiem, slimniekiem (īpaši tiem, kuri sirgst ar sirds, asinsvadu, vielmaiņas, kuņģa u. c. slimībām). Truša gaļas olbaltumvielas cilvēka organismā asimilējas 90% apmērā, turklāt šī gaļa satur visai maz holesterīna (25 mg/100 g). No trušiem iegūst arī maigu un ļoti siltu dūnvilnu.
Truškopība varētu šķist īpaši aizraujoša jauniem cilvēkiem, kuri interesējas par selekciju, eksperimentiem ar dzīvniekiem un dzīvnieku uzvedības novērošanu (etoloģiju). Trušu turēšanai nav nepieciešams daudz vietas; šie dzīvnieki patērē samērā maz barības.
Diētiskās gaļas, veselīgā dzīvesveida un gūto pozitīvo emociju dēļ nodarboties ar truškopību vienmēr ir bijis un arī būs izdevīgi, bet, lai ar to varētu nopietni pelnīt, ir jāveido palielas fermas un jāizmanto speciālā pilnraciona granulētā barība.
Jāsaprot – vaļaspriekam vai biznesam?
Tomēr, pirms uzsāk praktisko darbību šajā nozarē, eventuālajam truškopim būtu vēlams izlemt, vai truškopība būs tikai vaļasprieks, nodarbe par prieku bērniem un mājas izdaiļošanai, kalpos ģimenes vajadzībām vai arī izvērsīsies par nopietnu ražošanu, kas dos arī ienākumus. Lielu peļņu no truškopības var gūt tikai tad, ja notiek liela apjoma ražošanas process. Fermā vajadzētu turēt 50–200 mātītes, un tās intensīvi jāizmanto, gadā no katras iegūstot 20–30 trusēnu. Te derēs tikai tipiskas gaļas šķirnes – Kalifornijas, Jaunzēlandes baltā, Dānijas baltā, Panonas baltais un specializētie krosi (Hyplus, Zika u. c.).
Jābūt speciāliem, ērti izvietotiem, viegli un ātri apkopjamiem sprostiem, augstā līmenī organizētam sanitārajam un zooveterinārajam dienestam, kā arī gaļas un ādiņu pārstrādei. Ir jāveido mazjaudas kautuves.
Industriālās truškopības vajadzībām jābūvē, piemēram, arkveida celtnes, kur var izvietot režģa sprostus, kur ir iespējams automatizēt barošanu, dzirdināšanu un mēslu izvākšanu. Tādus sprostus piedāvā vairākas Eiropas firmas, piemēram, Itālijas (www.controfratelli.com) daudzsekciju sprosti 12 mātītēm vai sprosts (art. 50/3E Growing rabbit cage) 48 nobarojamiem jauntrušiem. Sprostu cena ir runājama un atkarīga no modeļa, pasūtījuma apjoma (vidēji 100–300 eiro). Labus sprostus piedāvā arī čehu firma Kovobel. Ja ferma nav liela, var nopirkt Latvijas galdnieku gatavotos divsekciju sprostus (vidēji par 40 eiro). Ja truši ir telpās, vairākas firmas piedāvā cinkotu režģa sietu, bet sprostus var uztaisīt paši. Piemēram, triju mātīšu sekcijai vajag aptuveni 6 m2 sieta. Cena atkarīga no acs lieluma un stieples biezuma (opt. 1,8 mm). 25 m garš sieta režģis maksā 60–90 eiro.
Ja trušus tur ārā sprostos vai šēdos (nojumēs), tad no mātītēm pēcnācējus iegūst apmēram trīs vai četras reizes gadā, pārsvarā – pavasarī un vasarā. Trusēni var dzimt arī visu gadu, tikai tad lielā aukstumā trušu mātes nepieciešams turēt kūtīs vai sprostos likt labi sagatavotas ligzdu kastes, kas var pasargāt mazuļus no vēja un sala. Ziemas metienu iegūšanai jāizvēlas pārbaudītas mātītes – tādas, kas labi veido migu un ir pietiekami pienīgas.
Ja nodrošināta pilnvērtīga barošana, trušu mātītes var dot pēcnācējus ik pēc 50–60 dienām; gada laikā no katras mātītes var iegūt līdz 30–40 trusēniem, savukārt tie ar laiku dod 70–100 kg gaļas. Lai sasniegtu šādus rezultātus, ir stingri jāievēro zooveterinārās prasības (vispusīga, bagātīga ēdināšana, izlase un pāru atlase, tīrība sprostos, dzīvnieku vakcinēšana pret infekcijas slimībām).
Latvijas truškopji dzīvnieku ēdināšanai izmanto gan mūsu valstī ražoto kombinēto spēkbarību, gan Lietuvā gatavoto. Lopbarības uzņēmumi strādā pie barības recepšu uzlabošanas.
Vislielākās problēmas nozarei rada vīrusslimība miksomatoze un parazitārā – kokcidioze. Miksomatozes profilaksei veic dzīvnieku vakcinēšanu, bet tie audzētāji, kuri trušus nevakcinē, izdara lāča pakalpojumu, jo vīruss, izejot caur vairākiem trušiem, kļūst ļoti virulents, un pat vakcinētiem dzīvniekiem iestājas imunitātes pārrāvums un tie saslimst. Kokcidiozes apkarošanai galvenais ir sprostu dezinfekcija (kenokoks) un speciālo preparātu lietošana.
Svarīgi veikt trušu selekciju ar Latvijā pavairotiem dzīvniekiem
Jau pagājušā gadsimta sākumā Latvijā no ārzemēm tika ievestas daudzas trušu šķirnes, kuras audzēja atsevišķi truškopji amatieri. Gadsimta vidū trušus audzēja vairākās kopsaimniecībās, kas pildīja šķirnes audzētavu funkcijas un apgādāja ar vaislas trušiem privātos audzētājus. Galvenās šķirnes bija: Baltais milzis, Pelēkais milzis, Padomju šinšilla, Kalifornijas, Melnbrūnais.
20. gadsimta deviņdesmito gadu vidū politiskā situācija valstī stabilizējās un atsevišķi trušu audzētāji sāka ievest kvalitatīvu vaislas materiālu no Eiropas valstīm (Čehijas, Polijas u. c.). Tika ievestas ļoti daudzas trušu šķirnes, taču dzīvnieku skaits katrā no tām vēl joprojām nav pietiekams nopietna selekcijas darba veikšanai, jo pastāvīgi ir jāieved svaigs vaislas materiāls atražošanas vajadzībām. Tagad galvenais ir savairot tīršķirnes trušus un veikt selekciju ar Latvijā pavairotiem un izaudzētiem dzīvniekiem, jo bieža vaislinieku importēšana var apdraudēt veterināro situāciju valstī.
Pirms sāk trušu audzēšanu lielā apjomā, ir jāizvērtē gan fermas celtniecības vieta, gan projekts un sprostu konstrukcija, jo celtniecībā pieļautās kļūdas liks par sevi manīt visu fermas pastāvēšanas laiku; var būt labojamas vai nelabojamas kļūdas. Intensificējot truškopību, iespējams sasniegt ļoti augstus rezultātus; piemēram, franču fermeris viena realizējamā truša izaudzēšanai vidēji patērē 5–7 minūtes darba laika. Te jāpaskaidro, ka truškopības rentabilitāte ir atkarīga galvenokārt no iegūto un realizēto trusēnu skaita, rēķinot uz vienu pamatmātīti. Jo lielāks šis skaits, jo labāk.
Ļoti labi būtu, ja katrā Latvijas novadā izveidotu trušu paraugfermas, var arī ar nelielu trušu skaitu (piemēram, 20–50 pamatmātītes). Šim pasākumam vajadzētu valsts finansiālu atbalstu.
Latvijas trušu audzētāji audzē un izmanto selekcijā aptuveni divdesmit šķirņu; dažām no tām ir liels īpatņu skaits (Kalifornijas trusis, Vīnes zilais trusis u. c.), bet citas pārstāv tikai nedaudzi eksemplāri (piemēram, Mazais brūnais marders).
Organizācijas var palīdzēt
Truškopības darbu mūsu valstī koordinē divas organizācijas – biedrība Trusis un citi un Latvijas Šķirnes trušu audzētāju asociācija. Organizācijas saņem valsts atbalstu dzīvnieku ģenētiskās kvalitātes popularizēšanas pasākumiem (semināri, konkursi, izstādes). Arī šķirnes saimniecības saņem nelielu atbalstu par ģenētiskās kvalitātes un produktivitātes novērtēšanu vaislas dzīvniekiem. Ir izstrādāta pārraudzības datorprogramma, kurā ietvertas visas darbības ar trušu ganāmpulku – atražošana, dzīvmasas kontrolēšana, ciltsvērtības indeksa aprēķināšana, dzīvnieku vakcinēšana u. c. Organizāciju biedri ir gan parastās saimniecības, gan šķirnes trušu audzētavas.
Visvairāk tiek audzētas šādas šķirnes: Kalifornijas, Burgundas, Lielais gaiši sudrabotais, Rex u. c. Ir arī savi sasniegumi – trušu audzētāja Dzintra Karavaičuka ir selekcionējusi jaunu šķirnes grupu Latvijas baltpierainais (pagaidām oficiāli nav aprobēta). Jebkuram trušu audzētājam iesaku iestāties kādā no minētajām organizācijām. Tad truškopis būs informēts par nozares aktualitātēm, varēs savai audzētavai iegūt šķirnes trušu audzētavas statusu, piedalīties gan vietējās, gan ārzemju izstādēs.
Organizācijas visos Latvijas novados rīko seminārus un izstādes, mūsu trušu audzētāji veiksmīgi piedalās starptautiskās sīkdzīvnieku izstādēs. Turklāt organizācijas ietvaros iespējams vieglāk un efektīvāk risināt dažādas problēmas.
Latvijā ir visas iespējas paplašināt trušu audzēšanu, jo lielāko daudzumu vajadzīgās gaļas valsts importē. Galvenās vietējās gaļas noieta vietas ir pilsētu tirgi, daži lielveikali. Gaļas cena ļoti svārstās atkarībā no valsts reģiona – 7–15 eiro/kg.
Ģērētas ādiņas ir pieprasītas vietējā tirgū, atkarībā no kvalitātes un lieluma vidējā cena ir 10–20 eiro. Kažokādu izsolēs (piem., Kopenhāgenā) ir pieprasītas īsmatainās šķirnes – Rex ādiņas, bet sevišķi – Castor un Šinšilla.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops oktobra numurā
