Dace Terzena: Trusīša bailes nepalīdzēs 2
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Šovasar vienu skaistu, bet arī pretrunīgu pārdomu pilnu nedēļu pavadīju Vācijas ziemeļaustrumos pie saviem draugiem Ursulas un Gintera.
Viņi, kā paši saka, nu rāmi ieslīd dzīves mierīgākā posmā, izbauda ikdienu skaistā privātmājā, priecājas par mazbērniem un tādā garā. Mūs vieno daudz kas – jaunība un pašu bērnu nākšana pasaulē padomju okupācijas telpā, bet nu saprotu, ka tikpat daudz kas šķir. Gan attieksmē pret pagājušajiem laikiem, gan skarbo šodienu ar Krievijas izraisīto karu Ukrainā. Lai kā, svinot Ursulas dzimšanas dienu, skarbo realitāti gribējās atstāt aiz iekavām, tā ik pa brīdim pieteicās, ne lūgta, ne aicināta. Un tikai vēlreiz apliecināja, ka mūsu katra, no pilsoņa līdz valstij, uzskatos, attieksmē, izpratnē un, galvenais, rīcībā globālu pārmaiņu laikā ģeogrāfijai un vēsturei ir nozīme. Un arī tam, ko darām ar savām bailēm.
Kāpēc Latvija vairs neizsniegs vīzas Krievijas pilsoņiem, vai tad visi ir vainojami Putina noziegumos Ukrainā, kādurīt tā kā ar neizpratni, kā pārmetumu man vaicā Ginters. Es gari skaidroju Latvijā un latviešiem pašsaprotamo – Putins nevarēja nākt pie varas un vairāk nekā divdesmit gadus to noturēt, izraisīt vienu noziedzīgu karu pēc otra bez Krievijas sabiedrības atbalsta un piekrišanas. Arī šķietama pilsoņu neitralitāte, pozīcija “politika mani neskar” šobrīd nozīmē atbalstu varas noziegumiem, nevar vienlaikus piekrist valsts terorisma politikai un gribēt ērti atpūsties vai taisīt biznesu Eiropā. Neiet krastā.
Citurīt Ginters savā telefonā man rāda videorullīti, kur ukraiņu bērni, tērpti dzeltenzilos valsts karoga krāsu tērpos, piedalās sasauksmē, kurai brutālais karš piešķīris “būt vai nebūt” liktenīgo dziļumu. Un kuru līdz zilbei izdzīvojam arī mēs: “Slava Ukrainai! – Varoņiem slava!”. Ko es par to domājot, prasa Ginters. Es neprecizēju jautājumu, bet labi saprotu zemtekstu – vai tikai te nav saskatāms kāds kareivīgs nacionālisms? Ak, vai. Elpoju dziļi un atbildu – Ginter, ja brutāls spēks iznīcina tavu tautu un valsti, ir jāturas pretī, no maza līdz lielam, no jauna līdz vecam. Ir jābūt gribai savu valsti nosargāt. Un tas jāmāca bērniem. Lozungi, ka visi kari ir slikti un mēs par mieru, te nepalīdzēs. Tāpēc viss ir pareizi.
Un pēdējā epizode. Dēls atsūtījis bildes no zemessargu mācībām, kurās piedalījies divu nedēļu garumā. Rādu tās Ursulas meitai Ilzei – vai, viņa saka, bail paliek, jau skatoties! Man ir tik bail no kara!
Kuram tad nav bail? Vai latviešiem, kuri plēsti un ārdēti karos un okupācijās, joprojām ar agresīvu un neprognozējamu Krieviju kaimiņos? Ir bail, jo bailes ir normāla, vesela cilvēka reakcija uz nenormālo. Jautājums tikai, ko ar bailēm darīt – vai sastingt kā trusītim čūskas priekšā, vai arī tās pārvarēt un rīkoties? Trusīša bailes Latvijai nelīdzēs, tās būtu nāves spriedums mūsu valstij, saku Ilzei. Tāpēc esmu lepna, ka aizvien vairāk Latvijas pilsoņu apliecina gatavību aizstāvēt valsti. Ka mana valsts ar Krieviju beidzot runā skaidru valodu. Ko arī citiem eiropiešiem, protams, arī Ursulai un Ginteram, un viņu valdībām novēlu. Citādi ar absolūto ļaunumu galā netikt.
