Kā pareizi barot trušus 0
Lai pareizi paēdinātu trušus, jāzina to gremošanas trakta īpašības. Truši barību ātri pārstrādā, turklāt gremošanas trakts piemērots kokšķiedras sagremošanai, bet nav piemērots kalorijām bagātu barības līdzekļu sagremošanai. Ja šos principus nezina, tad var rasties nopietni gremošanas sistēmas darbības traucējumi (caureja, apetītes zudums).
Barības devas sastāvs
Truši ēd daudzveidīgu barību, vienveidīga ēdienkarte rada tikai problēmas. Nozīme ir arī tam, ka trušu priekšējie zobi nepārtraukti aug, līdz ar to trušiem jāizēdina barības līdzeklis, kas ļauj zobiem nodilt. Ja to neņem vērā, zobi izaug pārāk gari un veidojas nepareizs sakodiens. Truša gremošanas trakts ir ietilpīgs, tā garums ir 12 līdz 15 reizes lielāks par truša ķermeņa garumu. Pieaudzis trusis ēd vidēji 30 reizes diennaktī, tam ir 28 zobi, augšžoklī ir četri griezējzobi. Trušiem ir vienkameras kuņģis. Truši ēd savus izkārnījumus (koprofāgija), kurus tie producē agri no rīta. Tas ļauj trušiem uzturēt nepieciešamo B vitamīna vajadzību, kā arī daļēji uzņemt nepieciešamo proteīnu. Šī parādība ir pilnīgi normāla trušu uzvedība un neliecina par kaut kādām nepilnībām barības devā.
Sevišķa nozīme trušu barības devai jāpievērš trusenes grūsnības un laktācijas periodā. Arī jauntrušiem augot to barībai jābūt pilnvērtīgai. Gaļas trušiem ļoti būtisks ir olbaltumvielu daudzums barībā, jo no olbaltumvielām veidojas muskuļi. Katrai trušu grupai barības deva jāsastāda individuāli, ņemot vērā dzīvnieka dzīvmasu, produktivitāti utt. Vislabāk truši barību sagremo, ja tos ēdina jaukti. Šāds ēdināšanas veids arī ļauj barību padarīt pilnvērtīgāku. Trušiem barības devā jānodrošina šādas aminoskābes: lizīns, meteonīns, cisteīns, treonīns, triptofāns, arganīns. Barības devai pieaugušam dzīvniekam vajadzētu saturēt: 18% kokšķiedru; 12–16% kopproteīnu; 1–4% koptauku; 0,6–1,0% kalcija; 0,4–0,8% fosfora.
Sienam jābūt pieejamam vienmēr
Trušu barības devas pamatā ir siens. Jācenšas pēc iespējas dažādot zālaugu sugu sortimentu barības devā. Siena izēdināšana labvēlīgi ietekmē tā gremošanas traktu un zobu veselību. Tīrā veidā nevajadzētu izēdināt lucernas sienu, kas satur daudz proteīna, līdz ar to proteīna vajadzība barības devā tiek pārsniegta. Sienam vienmēr jābūt brīvi pieejamam. Sienam jābūt smalkam, tas nedrīkst būt gatavots no pāraugušas zāles. Zālaugu lapiņām jābūt pēc iespējas vairāk. Trusēni vidēji diennaktī apēd 40 līdz 150 g siena, bet pieaudzis dzīvnieks 150 līdz 300 g.
Trušiem garšo zariņu barība. Graužot zariņus, nodilst arī zobi. Trušiem garšo apses, vītola, pīlādžu zariņi. Taču, arī gatavojot un izēdinot zaru slotiņas, ir jābūt uzmanīgiem, jo, piemēram, lielākos daudzumos izēdinot bērza slotiņas, var rasties nieru iekaisums. Ieteicams sagatavot zaru slotiņas no dažādiem kokiem uz izbarot tās jauktā kārtībā.
Zaļie augi (zaļbarība) ir nozīmīgs barības līdzeklis trušiem. Zaļbarību jācenšas pēc iespējas dažādot. Kategoriski aizliegts izēdināt mitru un sasutušu zaļbarību. Tā katrā ēdienreizē jāpasniedz svaiga. Būtiski ir neizēdināt indīgos augus, kas satur tādas vielas kā alkoloīdus, kas var izraisīt trušu saslimšanu vai pat nāvi. Arī tad, kad izēdina zaļbarību, dzīvniekiem jābūt pieejamam sienam.
Trušiem patīk apmeklēt ganības, taču tas prasa rūpīgu sagatavošanos. Jāatceras, ka truši rok alas, kā arī tos var apdraudēt dažādi plēsēji, piemēram, klaiņojoši suņi. Ja trušus vēlas ganīt patstāvīgi ierīkotās ganībās, to ierobežojošam sietam jābūt ieraktam zemē. Var izmantot pārvietojamus nožogojumus, taču šādā gadījumā dzīvnieki rūpīgi jāpieskata, lai neizkļūst brīvībā, jo noķert trusi nebūs viegli. Ganībām jābūt pēc iespējas daudzveidīgākām, līdzīgi kā ar sienu, nedrīkst trušus ganīt tikai, piemēram, lucernā. Jāņem vērā arī tas, ka trušus nedrīkst ganīt rasā. Jābūt arī noēnotai vietai un dzeramajam ūdenim, jo truša organisms veidots tā, ka tas ātri var ciest no pārkaršanas, kā arī pēkšņi var sākt līt lietus. Kad ierobežotā teritorija ir noganīta, ganību sprostu pārvieto tālāk.
Garšo kāposti un kāļi
Rupjai barībai jābūt ieliktai barības silē, lai dzīvnieki to nevarētu samīt ar kājām vai piekārnīt ar ekskrementiem. Ja nav tādas iespējas, tad trušiem barība jāpiedāvā nelielām porcijām, bet biežāk, lai dzīvnieki to apēstu.
Truši labprāt ēd lapu dārzeņus, piemēram, kāpostus, kāļus u. c. Arī izēdinot šos augus, jācenšas to sortimentu pēc iespējas dažādot. Lapu dārzeņiem jābūt tīriem un sausiem. Pieradinot pie jauna barības līdzekļa, tas jāizēdina uzmanīgi, lai neradītu gremošanas trakta darbības traucējumus.Papildus var izēdināt dažādu trušiem paredzētu granulēto spēkbarību. Tas ir labs proteīna avots.
Tīram dzeramajam ūdenim jābūt pieejamam pastāvīgi. Ziemā ūdenim jābūt siltam, lai trusis netērētu enerģiju ūdens sildīšanai. Vislabāk ir izmantot speciālās dzirdinātavas, lai ūdens vienmēr būtu tīrs. Ja izmanto trauku, kur ūdens atrodas pastāvīgi, tam jābūt nostiprinātam, lai truši to nevarētu izliet, jo tas rada papildu slapjumu trušu mītnē. Šādas dzirdnes sliktums ir arī tas, ka truši var to piesārņot ar fekālijām, līdz ar to tas vairs nav dzerams. Vasarā ūdenim ir būtiska loma ķermeņa temperatūras regulācijā.
Publikācijas sagatavošanā izmantots Cheeke P.R. Rabbit feeding and nutrition.
PIlns raksts žurnāla “Agrotops” 206.g. jūnija numurā
