Trūkst ticības pensiju sistēmas stabilitātei 0
Kā gādājat sev nodrošinātas vecumdienas?
Agnis Bušs: ”Domājot par nodrošinātām vecumdienām, veidoju ienākumu, kas ļautu nodarboties ar sev tīkamām lietām un tradicionālajā izpratnē nestrādāt jau krietni pirms pensijas oficiālā vecuma sasniegšanas. Uz valsts pensiju nepaļaujos – tā nav tik liela, lai to uztvertu kā pilnvērtīgu ienākumu daļu. To varētu nosaukt, teiksim, par pirmsnāves pabalstu. Arī par privātajiem pensiju fondiem nav lielas pārliecības, jo, piemēram, šobrīd man nav skaidrs, kurā brīdī varēšu sākt izmantot uzkrāto naudu. Manuprāt, ir labāki alternatīvi veidi, kā uzkrāt un pavairot vai pat pelnīt naudu krietni lielākos apmēros, un peļņu saņemt jau samērā agri.”
Jana Grauziņa: ”Pagaidām uzkrāju naudu tikai krājkontā un pensiju otrajā līmenī. Taču neticu, ka, nodzīvojot līdz pensijas vecumam, otrā pensiju līmeņa naudu varēšu izmantot. Domāju, ka viss kardināli mainīsies un būs pavisam cita pensiju un sociālā sistēma, kas neparedzēs nekādas izmaksas nestrādājošiem cilvēkiem. Nodokļus maksāju pilnīgi visus. Uzskatu, ka tikai bērni var palīdzēt vecumdienās. Kad man tādi būs, cītīgi viņos ieguldīšu.”
Linda Traščenko: ”Pašlaik vēl mācos, tāpēc domas par nodokļu maksāšanu nav aktuālas, arī par pensijas sistēmu neesmu domājusi. Piekrītu tam, ka iedzīvotāju noskaņojums par nodrošinātām vecumdienām ir gana skeptisks, jo solījumi, lai uzlabotu pensionāru dzīvi, ir daudz un dažādi, bet pārsvarā tie netiek pildīti. Jāpainteresējas, ko šīs lietas labā dara citās valstīs, kur iedzīvotāji ir apmierināti. Lēnām jāuzlabo pensiju sistēma.”
Daiga Puriņa: ”Esmu iesaistījusies otrā līmeņa pensijas nodrošināšanā. No algas, kādu saņem lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju (220 – 350 lati pirms nodokļu nomaksas), neko iekrāt nevar, ja godīgi maksā visus maksājumus. Grūti jau pateikt, kā mainīsies situācija valstī. Agrāk krājām bērniem 500 rubļus uz pilngadību, tolaik tā bija liela nauda. Kad pārgājām uz latiem, ilgi krātais un lolotais sapnis par 500 rubļiem izrādījās tikai 2,5 latus vērts. Tāda ir dzīve!”
Sandra Kalēja: ”Nodokļus nemaksāju, jo esmu bezdarbniece. Man ir smagas aizdomas, ka mūsu valstī pensionāri tiek uzskatīti par nevajadzīgu, lieku balastu, un tiek darīts viss iespējamais, lai pensionāri izmirtu. Veci cilvēki darbu nevar atrast, ja nu vienīgi ar paziņu starpniecību. Ar mūsu veselības aprūpi un visām no tā izrietošajām sekām pensija tikai no 65 gadiem – tas ir ārprāts! Kaut kā jau kuļamies – vīram ir pensija, bet tā jau nav dzīve.”
Rasma Pētersone: ”Vai vecumdienas vispār var nodrošināt? Alga ir tāda, lai varētu izdzīvot, par privātajiem fondiem nav pat runas. Bērnu audzināt un skolot mūsu valstī ir ļoti dārgi, cerēt uz viņu atbalstu, ko viņi, protams, nekad arī neatteiks, ir muļķīgi – bērniem jāpelna savas pensijas, jāaudzina savi bērni. Algas diemžēl ir tādas, ka atļauties var gaužām maz. Domājot par pensiju, ir skumji apzināties, ka visu mūžu esi strādājis, maksājis nodokļus, bet pensija ir minimāla un pensijas vecums visu laiku attālinās.”
Iedzīvotāju noskaņojums par nodrošinātām vecumdienām ir gana skeptisks.
Reklāma
* 51% uzskata, ka uz pašreizējo valsts nodrošināto pensiju sistēmu nevar paļauties un iztikšana vecumdienās jānodrošina saviem spēkiem. * 37% nav pilnīgi pārliecināti, ka pašreizējā pensiju sistēma nodrošinās vecumdienas. * 3% ir pilnīgi pārliecināti, ka pašreizējā pensiju sistēma nodrošinās viņu vecumdienas. Avots: SKDS veikta Latvijas iedzīvotāju aptauja |
