Jāņa Daļiņa stadiona projekts izkristalizējis kopējās problēmas ar stadionu plānošanu un būvniecību Latvijā 14
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nepilnības attiecībā uz futbolam nepieciešamajiem standartiem atjaunotajā Jāņa Daliņa stadionā ir ātri novēršamas, bet šis projekts izkristalizē kopējās problēmas ar stadionu plānošanu un būvniecību Latvijā, uzskata šīs jomas eksperts Guntars Indriksons.
Fokuss uz vieglatlētiku
Jāņa Daliņa stadiona rekonstrukcijas darbi ilga četrus gadus. Latvijas Futbola federācijas (LFF) vēlmes uzklausītas jau sākumā, daudzas lietas ņemtas vērā, tomēr ne visas.
Jūnijā UEFA pārstāvji vērsa uzmanību uz nepieciešamajiem uzlabojumiem, lai saņemtu UEFA II kategoriju un varētu aizvadīt starptautiskas futbola spēles.
Zīmīgi, ka tieši jūnijā valdība piešķīra papildu 2,6 miljonus eiro Jāņa Daliņa stadiona un vieglatlētikas manēžas projektam, tādējādi valsts ieguldījums šajā objektā palielinājās no 6,1 līdz 8,7 miljoniem, bet kopējās izmaksas ir 21,1 miljons eiro.
Par spīti daudziem miljoniem, attiecībā uz futbolu nepilnības nav novērstas.
Guntars Indriksons “Latvijas Avīzei” teic, ka tās nav būtiskas un ir atrisināmas mēneša laikā: “Globāli stadions ir viens no labākajiem, ja ne labākais Latvijā. Trūkst, piemēram, televīzijas kameru platformas, mediju vietas jāpārbīda par vienu sektoru uz vidu un jāizveido pieci jauni galdi, pie pašas laukuma malas iebūvēta kontrolaka, kas var būt traumatiska futbolistiem. Nav nekas liels, bet, ja neaktualizē, tad parasti noliek malā un netiek izdarīts.”
Par zāliena atbilstību prasībām tikšot lūgts neatkarīgas laboratorijas viedoklis.
Valmieras novada domes priekšsēdētājs Jānis Baiks apņēmies ar futbola spēļu rīkošanu saistītās nepilnības novērst tuvākajā laikā, norāda LFF Infrastruktūras nodaļas vadītājs Haralds Gudermanis: “Turpinām sadarboties, pašvaldība sniegs informāciju. Visdrīzākais, augusta beigās, septembra sākumā būs atkārtota vizīte, un skatīsimies, kāds ir progress. Iespējams, jau tad viss būs atbilstoši UEFA II kategorijai, kas ļauj aizvadīt Eirokausu kvalifikācijas pirmās divas kārtas.”
Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Edgars Severs izteicies, ka Jāņa Daliņa stadionā galvenais fokuss bija atbilstība vieglatlētikas prasībām, un šajā ziņā viss paveikts kā nākas.
Varēs rīkot Eiropas junioru līmeņa līdz U-23 čempionātus, kā arī Eiropas komandu čempionātu. Arī vieglatlētikas manēžā varēs rīkot starptautiskas sacensības.
Baltijas valstu spēcīgākie vieglatlēti atjaunoto stadionu iesvētīs ar Valsts prezidenta balvu 13. un 14. augustā – tradicionālās sacensības atgriežas mājās pēc vairāku gadu viesizrādēm Ogrē.
Vai mēs lupatlaši?
“Latvijā ir problēmas ar arhitektiem sporta būvēm, projektētājiem nav pieredzes ar stadionu būvniecību, ir tādi, kas ņem vienu projektu pēc otra un atkārto vienas un tās pašas kļūdas. Dobelē ir nupat rekonstruēts stadions – jauns skrejceļš, futbola laukums, bet, uztaisot pāris metrus garāku, tas būtu standartiem atbilstošs,” saka Guntars Indriksons, kurš līdz 2019. gadam bija LFF Infrastruktūras komitejas loceklis.
Viņaprāt, pietrūkst kontroles, noteikumu un kopīgas valsts vīzijas, kas, kur un kā tiek būvēts.
Vēl viens piemērs – Priekuļu vidusskola tikusi pie jauna stadiona ar sešiem skrejceliņiem taisni un četriem pa apli, blakus ir tehnikuma stadions, kas, iespējams, varētu tikt rekonstruēts, piecu minūšu attālumā – Cēsu lielais stadions.
“Kad pašvaldībai saki, ka varbūt pietiks ar četriem skrejceliņiem un diviem pa apli – bērniem būs labi, bet profesionālāki sportisti aizbrauks līdz Cēsīm, tad ir – ko jūs iedomājaties, vai mēs kādi lupatlaši, ka nevaram uzbūvēt normāli! Bet tas viss ir jāuztur, katrs skrejceliņš maksā naudu,” akcentē Indriksons.
“Dobelē ir astoņi skrejceliņi pa apli, viss lieliski, bet blakus nekādas atbalstošās infrastruktūras, tādējādi jautājums, vai ir jēga tādu būvēt, ja nevar rīkot liela līmeņa sacensības.”
“Arhitektam iedod noteikumus – 50 kvadrātmetri ģērbtuvei, 30 kvadrātmetri dopinga telpai, 10 – pirmajai palīdzībai. Viņš nekad nav organizējis sporta pasākumu un pirmās palīdzības telpu ieliek otrajā stāvā,” turpina Guntars Indriksons.
“Smiltenē – 200 kvadrātmetru telpa, izveido trīs ģērbtuves pa 10 kvadrātmetriem un pa vidu milzīgu koridoru, jo vietējais treneris pateicis – ja ārā līst, nāksim vingrot iekšā. Koridors smuks, bet ģērbtuvē komanda nevar apgriezties. Pārējais stadions ir vietai atbilstošs – foršs, maziņš, ar jumtu. Šādas nepilnības ir visur.”
Pašvaldības nereti ir skeptiski noskaņotas pret sporta organizācijas ieteikumiem, prasot arī – kur ir tavs sertifikāts.
“Latvijā nav augstskolas, kas apmāca sporta būvju ekspertus. Pretī sēž kungs ar arhitekta diplomu, un skaidrs, kura viedoklis tiek ņemts vērā,” atzīst Guntars Indriksons.
Vēl nav īsti skaidrs, vai Jāņa Daliņa stadionā būs standarta izmēra futbola laukums, jo pārāk tuvu ierīkotas akas. Haralds Gudermanis teic, ka pašvaldība mēģināšot rast risinājumu un izvietot tās citās vietās.
UEFA II kategorija pieļauj, ka laukums ir 100 metri garumā un 64 – platumā, III kategorijai vajag attiecīgi 105 un 68 metrus, un jaunā projektā būtu nepiedodami samierināties ar kompromisiem muļķīgu kļūdu dēļ.
