Franks Gordons: Trūkst izpratnes par Okupācijas muzeju 12
“Eho Moskvi” – radiostacija un portāls – ir viens no nedaudzajiem Krievijas medijiem, kas ieņem patstāvīgu pozīciju, kas nesaskan ar Kremļa viedokli. Raidījumu cikla “Cena pobedi” (“Uzvaras cena”) ietvaros par tabu piemēriem vēsturisku notikumu izpētē runāja pazīstamā liberālā vēsturniece Jūlija Kantora no Pēterburgas.
Runājot par Okupācijas muzeju Rīgā, Jūlija Kantore iesaka katrā ziņā šo muzeju apmeklēt. Bet atzīmējot, ka latvieši uzskata sevi galvenokārt par Krievijas boļševisma upuriem, Kantora konstatē, ka par nacisma upuriem tie sevi apzinās daudz mazākā mērā. Viņa brīnās par to, ka uz Okupācijas muzeju, kaut gan tas ir privāts muzejs, obligāti ved oficiālus ārzemju viesus (“tāpat kā padomju laikā viesus veda vispirms uz Ļeņina muzeju”). Pēterburgas vēsturniece nesaprot, ka Okupācijas muzeja apmeklējums ir svarīgs, lai ārzemju viesi saprastu, cik traģisks bija Latvijas liktenis laikposmā no Molotova–Ribentropa pakta līdz PSRS sabrukumam. No sevis piebildīšu, ka tādam pašam nolūkam – izskaidrot, rast izpratni – Jeruzalemē ārzemju viesus ved uz Holokausta izpētes centru un muzeju “Jad Vashem”.
Kantorai nepatika, ka Okupācijas muzeja gids apmeklētājiem no Vācijas stāstīja, ka Latviju 1940. gadā okupēja “boļševistiskā Krievija”, kaut gan okupētājvalsts bijusi Padomju Savienība. Vēsturniecei neienāca prātā, ka PSRS taču faktiski bija tā pati Krievija, tikai “padomju” ietērpā, kas īstenoja savu teritoriālo impērisko ekspansiju.
Diemžēl Jūlija Kantora nav pirmā, kas nevar vai negrib saprast, kāpēc Okupācijas muzejā “tik niecīga vieta” ierādīta nacistiskajai Latvijas okupācijai, īpaši holokaustam. Man jau gadījās “LA” slejās paskaidrot, ka Okupācijas muzejā atspoguļoti pilni četrdesmit pieci padomju okupācijas gadi – vesela mūžība, kurā uzauga gandrīz trīs paaudzes, kamēr Lielvācijas okupācija ilga nepilnus četrus gadus. Un viņa taču nenoliegs, ka Okupācijas muzejā redzamā vietā aplūkojams šaušalīgais uzņēmums Šķēdes kāpās, kur šāvēju priekšā lika pozēt puskailām ebrejietēm. Turpat aprakstīti Arāja komandas asinsdarbi.
Te jāpiemin arī īpaša Okupācijas muzeja ekspozīcija par traģisko 1941. gadu Latvijā – no 14. jūnija deportācijām līdz gada otrajā pusē notikušajai ebreju iznīcināšanai. Šīs īpašās ekspozīcijas materiāli tika izstādīti arī ārvalstīs.
Katrs Rīgas apmeklētājs var iepazīties ar muzeju “Ebreji Latvijā” Skolas ielā 6, ar nesen atklāto Rīgas geto muzeju, ar Pārdaugavā izbūvēto memoriālo muzeju, kas veltīts ebreju glābējam Žanim Lipkem un guvis starptautisku ievērību. Pārmetumi par neobjektivitāti te būtu nevietā.
