Trūkst detaļas, bet dzīve turpinās 1
Daba organismā nav radījusi neko lieku. Visam ir savs uzdevums, tomēr bez atsevišķas detaļas spējam dzīvot. Tomēr, ja traumas vai slimības dēļ nākas no kāda orgāna šķirties, māc šaubas un neziņa – kā būs pēc tam?
Ja orgāns vairs nespēj veikt savas funkcijas, tas ir kļuvis lieks un var ne tikai nodarīt ļaunumu, bet dažkārt pat apdraudēt dzīvību, atzīst ķirurgs Māris Pavārs. Tāpēc pacientam kopā ar ārstu jāizvērtē, vai un kā to iespējams ārstēt un kad varbūt no tā jāšķiras.
Var iztikt ar daļu
Uz laiku iespējams dzīvot bez jebkura orgāna, to aizstājot ar mākslīgu – piemēram, sirdi, kamēr sagaida transplantāciju, var aizvietot ar mehānisku sūkni. Tas gan nenodrošina augstu dzīves kvalitāti.
Protams, priekšroka allaž dodama konservatīvai ārstēšanai, ja vien tā ir iespējama. Piemēram, pagājušā gadsimta 70. gadu beigās divpadsmitpirkstu zarnas čūlas gadījumā pārgrieza kuņģi caurvijošos nervus, taču mūsdienās šo slimību var ārstēt ar medikamentiem. Tādēļ ķirurģiski to dara tikai sarežģītos gadījumos, kad ir plīsums vai asiņošana, ko nevar apturēt ar zālēm, vai arī čūlas dēļ radies sašaurinājums pārejā no kuņģa uz divpadsmitpirkstu zarnu. Daļu kuņģa un zarnu parasti cenšas saglabāt, stāsta Māris Pavārs.
Pacients vienmēr tiek informēts par paredzamo operācijas apjomu. Viņam ir arī tiesības atteikties no ķirurģiskas iejaukšanās. Ja nav jāoperē steidzami un rodas šaubas, vai tomēr nevar iztikt bez operācijas, profesors Valdis Pīrāgs iesaka noskaidrot arī cita speciālista viedokli, kāds būtu labākais iespējamais risinājums.
Dažos jautājumos nostādnes ir mainījušās. Tā agrāk bērniem bieži vien operēja iekaisušas kakla mandeles. Tagad pastāv viedoklis, ka to trūkums vājina imunitāti un izoperēšana var nodarīt ļaunumu veselībai. Tāpēc, ja vien iespējams, kakla mandeles cenšas saglabāt.
Pēc orgāna izņemšanas operācijas dzīves kvalitāte pasliktinās, taču vēlāk uzlabojas. Nereti jālieto regulējoši medikamenti vai jāveic arī cita veida terapija.
Jauns un citādi vesels cilvēks, sakārtojot dzīvesveidu un, ja nepieciešams, dzerot zāles, var iztikt tikai ar daļu aknu, nieru, plaušu vai cita orgāna. Jaunībā organisms un psihe kādas detaļas zaudēšanu spēj kompensēt daudz vieglāk nekā mūža otrajā pusē. Sarežģījumi var rasties kritiskos brīžos, piemēram, smagi saslimstot vai rodoties lielam stresam. Gadu gaitā šūnu, nervu, imūnās un endokrīnās sistēmas, kā arī psihes spēja pielāgoties zaudējumam mazinās, atzīst profesors Pīrāgs.
Aizstāt vai audzēt jaunu?
Operācijā saglabātās orgāna šūnas mēdz vairoties, taču tas nevar atjaunoties pilnībā. Ja zaudēts viens no pāriniekiem, piemēram, plauša vai niere, daba ir parūpējusies, ka tā darbu uzņemas otrs. Vientuļniekiem nereti jāpalīdz, lietojot medikamentus vai to smagas mazspējas gadījumā jāplāno orgāna pārstādīšana.
Attīstoties reģeneratīvajai medicīnai, orgānus, piemēram, ādu, radzeni, nieres, aknas, aizkuņģa dziedzeri, sirdi vai plaušas, var aizstāt, tos pārstādot. Atsevišķās klīnikās notikuši arī veiksmīgi tievo zarnu transplantēšanas mēģinājumi.
Iespējams, pēc dažiem gadu desmitiem vairs nenāksies gaidīt rindā uz orgāna pārstādīšanas operāciju. Jau izdevies ievadīt orgānos cilmes šūnas, kas tur vairojas un aizstāj bojāgājušās. Taču cilmes šūnu transplantēšanas pieredze vēl ir neilga, tāpēc pagaidām nav iespējams pilnībā spriest, cik šāda terapija efektīva. Zināmiem panākumiem vainagojušies arī centieni audzēt dažus orgānus ārpus ķermeņa, piemēram, urīnpūsli, lai nepieciešamības gadījumā nenāktos izmantot donora orgānu.
Ja no kāda nācies šķirties
✔ Vairogdziedzeris, endokrīnās sistēmas svarīgais spēlētājs, visbiežāk tiek zaudēts pēc operācijas, taču dažkārt autoimūna iekaisuma rezultātā sarūk pats no sevis.
Ja orgāns zaudēts
Šā dziedzera trūkumu lieliski var aizstāt, iedzerot vienu hormona tiroksīna tableti dienā. Tikai – svarīgi to uzņemt nepieciešamajā devā. Pārdozēšana izraisa nervozitāti, krišanos svarā, raudulību, svīšanu, karstuma nepanesību, caureju, sirdsklauves. Turpretim, ja tā ir par maz, – āda kļūst sausa, rodas tūska, aizcietējums, palēninās sirdsdarbība, ir sūdzības par salīgumu, miegainību dienā un bezmiegu naktī.
✔ Aklās zarnas piedēklis jeb apendikss ir viens no galvenajiem gremošanas trakta imūnsistēmas orgāniem, kas nodrošina, lai tajā iekļuvušās baktērijas un vīrusi nenonāktu tālāk organismā.
Ar tā iekaisumu jeb apendicītu, kam nereti pievienojas visu gremošanas trakta limfmezglu iekaisums, visbiežāk sasirgst bērni un pusaudži.
Agrāk, kad nebija iespējams veikt ultrasonogrāfiju un datortomogrāfiju, ķirurgi rīkojās pēc principa – ja nevar izslēgt akūtu apendicītu, jāveic operācija. Tagad tik strikta nostādne nepastāv. Reizēm var nogaidīt, kamēr iekaisums mazinās, lietojot antibiotikas vai nesteroīdos pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļus.
Bet jārēķinās, ka atlikušie audi ne vienmēr spēj kompensēt zaudējumu.
“No vienas puses, aklās zarnas piedēkļa operācija ir ļoti vienkārša, ar kuru ķirurgs sāk savu karjeru. Taču, no otras – nav tik viegli precīzi diagnosticējams, jo reizēm iekaisums mēdz radīt stipras sāpes vēderā, nelabu dūšu un citus simptomus, kaut izmeklējumos neatklāj izteiktas audu izmaiņas. Citkārt apendikss neliek par sevi manīt, taču ir jau sapūdējis gan sevi, gan apkārtējos audus,” atklāj Māris Pavārs.
Specializētās klīnikās ir veikti pētījumi, mēģinot akūtu apendicītu ārstēt ar zālēm. Taču apmēram trešdaļā gadījumu iekaisums atkārtojas un bez operācijas nav iespējams iztikt.
Ja orgāns zaudēts
Līdzīgi audu sakopojumi kā apendiksā atrodas arī citur, piemēram, apzarnī. Tomēr jārēķinās, ka pēc tā izoperēšanas var vājināties imunitāte, it īpaši bērniem un pusaudžiem.
✔ Ja nācies izoperēt vienu nieri, palikušo orgānu nedrīkst kaitināt, lai nezaudētu arī to. Nierēm papildu slodzi izraisa un var kaitēt pārmērīgs sāls un olbaltumu daudzums uzturā, kā arī urīnceļu infekcija.
Ja orgāns zaudēts
Ja zaudētas abas nieres vai arī ir tik bojātas, ka nespēj veikt savas funkcijas, nepieciešama aizstājterapija. Veicot hemodialīzi, slimnieku regulāri vairākas reizes nedēļā pieslēdz aparātam. Savukārt peritoniālās dialīzes gadījumā vēdera dobumā ievada šķidrumu, kas piedalās urīna filtrēšanā. Tad kā nieres aizstājējs darbojas vēdera dobuma sieniņa.
✔ Slimības bojāts aizkuņģa dziedzeris ir kā bumba ar laika degli. Visbiežāk ar tā iekaisumu jeb pankreatītu sirgst alkoholiķi. Ja tā izdalītie fermenti izkļūst no savām glabātuvēm, tie orgānu sagremo un cilvēks iet bojā.
Ja orgāns zaudēts
Tā kā viena no galvenajām šā orgāna misijām ir uzņemto tauku pārstrāde, pēc operācijas (un arī pirms tās!) nedrīkst negausīgi ēst, papildus jālieto fermentu preparāti. Ja šūnas gājušas bojā autoimūna iekaisuma dēļ (1. tipa cukura diabēts), ik dienu jālieto insulīns, pielāgojot devu atbilstoši uzņemtajam uzturam vai fiziskajai slodzei un rakstot dienasgrāmatu.
“Bieži vien uzskata, ka slimniekiem jāievēro īpaša, ļoti stingra diēta. Taču nereti viņi atšķirībā no pārējiem vienkārši ēd veselīgi, nevis pārmērīgi saldus un treknus produktus, pārtikas imitāciju, čipsus ar saldinātiem dzērieniem,” uzsver profesors Pīrāgs.
Aizkuņģa dziedzeri iespējams arī transplantēt, taču tā pārstādīšana ne vienmēr ir veiksmīga – pacienta izdzīvošanas iespēja pēc tās ir mazāka nekā pēc sirds, nieru un aknu transplantācijas, tādēļ šo orgānu ieteicams saudzēt.
✔ Žultspūšļa uzdevums ir uzkrāt no aknām izdalīto žulti. Ja tas ir sasirdzis, var rasties daudz lielākas problēmas nekā šā orgāna trūkuma dēļ. Tajā var veidoties žultsakmeņi – ja tie lieli, nav tik bīstami kā mazi, jo nespēj tikt cauri žultsvadam un kairināt aizkuņģa dziedzeri. Taču jāņem vērā, ka blakus prāvam eksemplāram var atrasties arī kāds sīciņš un nemanāms veidojums.
Sīkus žultsakmeņus drošāk izoperēt pat tad, ja tie netraucē, uzsver dakteris Pavārs. Citādi tie mēdz ceļot pa žultsvadiem un var izraisīt bīstamu aizkuņģa dziedzera iekaisumu.
Akmeņus izņem kopā ar žultspūsli, pēc operācijas žultsakmeņu izraisītās slimības izpausmes zūd divu trīs nedēļu laikā.
Ja orgāns zaudēts
Noteiktu periodu pēc žultspūšļa izņemšanas vēlams ievērot ārsta ieteikto diētu. Turpmāk žults no aknām izdalās porciju veidā divpadsmitpirkstu zarnā.
✔ Aknām piemīt salīdzinoši laba atjaunošanās spēja. Ja izoperēta daļa šā orgāna, atlikusī pamazām palielinās un zaudējumu spēj daļēji kompensēt. Tomēr smagas hroniskas, kā arī akūtas aknu mazspējas gadījumā vienīgā metode, kas nodrošina iespēju dzīvot, ir orgāna transplantācija.
Ja orgāns zaudēts
Ja izoperēta daļa aknas, sākumā organismam jāpalīdz ar aknu funkciju uzlabojošiem medikamentiem. Zāles lietojamas arī pēc aknu transplantācijas.
✔ Ja barības vads traumēts vai tajā ir audzējs, izņem tā daļu vai arī visu, aizstājot ar resno vai tievo zarnu vai ievietojot kuņģī barošanas zondi.
Bieži vien barības vadu bojā ķīmisks apdegums, iedzerot kādu kodīgu vielu – piemēram, etiķa esenci. Tā kā tās tirdzniecība vairs nav atļauta, šādu gadījumu ir mazāk un pēdējā laikā barības vadu nākas operēt salīdzinoši retāk, atzīst dakteris Pavārs. To dara slimniekam saudzīgi, laikus paplašinot ar speciāliem instrumentiem, lai nerastos tik izteikts rētaudu sašaurinājums, kas neļauj barības vadam veikt savas funkcijas.
Ja orgāns zaudēts
To izveido mākslīgi ar resnās vai tievās zarnas fragmenta palīdzību. Ja barības vadu skāris ļaundabīgs audzējs, to ārstē ne tikai operējot, bet arī apstarojot. Dzīves kvalitāti var uzlabot, implantējot bojātajā orgānā stentu.
✔ Daļēja zarnu zaudēšana nav uzskatāma par milzīgi lielu traģēdiju. Reizēm, veicot bariatriskās ķirurģijas operācijas, tiek izgriezta daļa tievo zarnu, lai barība mazāk uzsūktos un cilvēks novājētu.
Sākumā organisms uz šādām pārmaiņām reaģē ar caureju.
Ja orgāns zaudēts
Turpmāk problēmas var izraisīt barības vielu uzsūkšanās traucējumi, vitamīnu trūkums. Jo zarnas atstātas īsākas, jo lielāki sarežģījumi var būt. Jāievēro ārsta ieteikta diēta.
✔ Kuņģis vai tā daļa visbiežāk tiek zaudēts, izdarot bariatriskās ķirurģijas operāciju, vai arī audzēja dēļ. Tad barības vadam pievieno tievās zarnas un ar laiku tās vairāk vai mazāk sāk pildīt trūkstošā orgāna uzdevumus.
Ja orgāns zaudēts
Vairumā gadījumu jāmaina ēšanas paradumi – jāēd mazākām porcijām un biežāk. Kuņģa izoperēšana apgrūtina B grupas vitamīnu un dzelzs uzsūkšanos organismā, tādēļ jākontrolē dzelzs līmenis asinīs. Nereti, lai neattīstītos mazasinība, šis mikroelements, kā arī B12 vitamīns jāuzņem papildus.
Kā ar citiem? * Agrāk pat vismazākās liesas traumas gadījumā to izoperēja. Tagad, zinot, ka tādēļ var vājināties imunitāte, liesu cenšas saglabāt. Ja tas tomēr nav iespējams, orgānu izņem un turpmāk speciāla ārstēšana nav nepieciešama. * Pēc vienas plaušu daivas zaudēšanas sākumā būs apgrūtināta elpošana, taču vēlāk otra puse to kompensēs. Nāksies ierobežot fiziskās aktivitātes. * Paliekot bez urīnpūšļa, no tievajām zarnām izveido to aizvietojošu orgānu. Turpmākajā dzīvē ierobežojumus radīs stomas maiss sānos. * Zaudējot olnīcas, sievietei iestājas priekšlaicīga menopauze, jālieto hormoni, bet auglību tie neatjauno. * Ja nākas izoperēt dzemdi, ir liegta iespēja iznēsāt mazuli. Citādi dzīves kvalitāte būtiski nepasliktinās. * Pēc prostatas izoperēšanas var rasties pārejoši erekcijas traucējumi un urīna nesaturēšana, bet pēc abpusējas sēklinieku izņemšanas vīrietis kļūs neauglīgs.
|
