Trollings lielo līdaku laikā 0
Nāk rudentiņis, būs barga ziema. Nu, vai tā ziema būs barga, to gan neviens īsti nezina, bet to, ka rudens ir lielais copes un jo sevišķi lielo līdaku copes laiks, domāju, ka zina ikviens sevi kaut cik cienošs makšķernieks. Gaisa temperatūra pazeminās, vēja brāzmas viļņo ūdeņus, tie bagātinās ar skābekli un zivju apetīte arvien uzlabojas. Vajag taču uzkrāt kādu taukumiņu lielajam ziemas gavēnim, laikam, kad līdaku pamatbarība – sīkzivtiņas – nolien dziļākos ūdeņos, lai pussnaudā pārlaistu garos ziemas mēnešus.
Un te nu ir darbs un izdoma makšķerniekam, lai tiktu pie brangas zaļsvārces. Līdakām ēst gribas, bet nav vairs vasara, kad pietika ar varen plati atplestu muti izbraukt cauri maiļu baram, lai iegūtu nepieciešamo iztiku. Līdakas rudenī nesmādē vai pat labprāt uzglūn krietni vien palielam laupījumam, lai ātri vien tiktu pie nepieciešamā barības daudzuma. Mūsu izdomas bagātajā laikmetā, kad veikali bāztin piebāzti ar specifiski smaržojošām ēdamgumijām, tomēr ir dažas lietas, kuras, manuprāt, esam nepamatoti aizmirsuši.
Trollings
Šis ir īpašs spiningošanas veids, kurā par mānekli tiek lietota beigta ēsmas zivtiņa. Parastākais veids, kā zivtiņu stiprina pie auklas, ir šāds: izvēlas paprāvu svina galvas āķi, kura smagumu pieskaņo ūdenstilpes dziļumam, jo dziļāk, jo smagāku, lai ēsmas zivtiņu būtu iespējams novadīt pēc iespējas tuvāk vietām, kur rudenī mēdz uzturēties līdakas. Šo āķi iekabina pēc iespējas dziļāk zivtiņas mutē un aso galu izvelk netālu no pieres kaula. Pie svina galvas actiņas piestiprinātā elastīgā metāla pavadiņā ar gredzentiņa palīdzību pievieno 4. – 6. izmēra trīsžuburi, kuru iekabina zivtiņas sānos.
Pavadiņas garumu izvēlas ar tādu aprēķinu, lai, iestiprinot trīsžuburi, zivtiņas ķermenis nedaudz ieliektos. Lēnām vilkta, šī ēsma kūleņos un svaidīsies, lieliski atgādinot slimu vai ievainotu zivtiņu, un mūsu ūdeņu sanitārēm tas ir tieši tas, kas vajadzīgs. Šādi sagatavotu ēsmu ar pacietu kātu, kura tests vēlams 5 – 30 grami, līgani iemet noskatītajā līdaku potenciālajā makšķerēšanas vietā, un, turot kāta spici uz augšu, mānekli izspēlējot, lēnām velk pie sevis.
Sajūtot līdakas copi, kātu strauji noliec, padodot līdakai lieko auklu, un attaisa spoles lociņu, ļaujot plēsoņai lomu ierīt, līdaka, sakampusi upuri, parasti attālinās no laivas vai krasta, par ko liecina auklas tīšanās no spoles (ir novērots arī, ka stāv uz vietas un ierij laupījumu), pēc desmit līdz piecpadsmit sekundēm aizver spoles lociņu un veic īsu, asu piecirtienu, un dievišķīgais jampadracis iet vaļā.
Šādai ēsmai, salīdzinot ar veikalā pirktajām ēdamgumijām, manuprāt, ir dažas priekšrocības – tās nav jāpērk, bet tās ar mazmakšķerīti var saķert tuvajā mežmalas dīķī. Rudenī ķertas karūsiņas var ielaist pagrabā novietotā, ar dīķa ūdeni pildītā mucā un, dodoties pie ūdeņiem, pasmelt pēc vajadzības. Otrs variants ir, ka tās pēc noķeršanas nogalina un saliek porcijās vienai makšķerēšanas reizei, sasaldē (ideālā variantā iepakotas vakuumā) un pirms makšķerēšanas atlaidina. Dabiskas izcelsmes zivtiņa ar savu dabisko izskatu, smaržu un ievainojuma pazīmēm lieliski uzbudina plēsoņu, un tā ātri vien izšķiras par labu pēdējam uzbrukumam.
Gumijas zivis
Otra, pēc manām domām, rudens līdaku medībām lieliski piemērota ēsma ir gumijas zivtiņas, un te nu vaļa makšķernieka gaumei un izvēlei. Mana pieredze rāda, ka rudenī nevajadzētu izvēlēties mazās, bet vajadzētu ņemt desmit centimetrus garas vai garākas gumijas. Domāju, ka gumijas zivtiņa ar attiecīga garuma divžuburu āķi, caurdurtu no apakšas, ir derīga visos mūsu ūdeņos, jo, mainot svariņus starp āķi un pavadiņu, tautā sauktus par čeburaškām, var lieliski apstrādāt jebkura dziļuma ūdeņus.
Vēlā rudenī, ja ūdeņi vēl nav aizsaluši, bet līdakas kļuvušas gausas un to ņēmiens vairs nav tik agresīvs, ieteicams šādu gumijzivi aprīkot ar papildu trijžuburi, kuru ievelk līdakas astē un ar elastīgu, izturīgu pavadiņu pievieno karabīnei.
Medīgie šūpiņi
Es šeit neaprakstīšu visas rudens copes iespējas un veidus, bet noslēgumā kaut nedaudz gribu pieskarties šūpiņu tēmai, jo, lai cik tas būtu dīvaini, arī seklajos ezeros ļoti bieži lielā rudens līdaka ir iekritusi uz šūpiņu vai – makšķernieku valodā – bleķi. Problēma jau ir tikai viena – kā metāla darinājumu seklā ezerā novadīt tā, lai tas neķertos zālēs, bet ķertu līdakas.
Šeit iespējami divi varianti – vieglais šūpiņš, kurš darināts no vieglo metālu sakausējumiem (grūti tālu iemest), otrs jau sarežģītāks variants – vizuļa īpašā forma ceļ to uz augšu, bet negremdē.
Atceros, pirms daudziem gadiem iegādājos slaida romba formas misiņa šūpiņu, tas nebija īpaši viegls, bet, padarbojies ar to dziļajos ūdeņos, secināju, ka, pat lēni vilkts, tas neiegrimst dziļāk par piecdesmit centimetriem. Kādā rudenī, galīgā necopes dienā Kaņierī atcerējos par šo vizuli un tiku pie divām skaistām trijniecēm. Domāju, ka mūsu tautas meistari, tādi kā lieliskais Imants Tiltiņš gan prot šādus šūpiņus izgatavot.
Katrā gadījumā vajag eksperimentēt, es, piemēram, gandrīz pēc katras līdaku copē pavadītas dienas mainu pavadiņu tikai tāpēc, ka no biežās vizuļu mainīšanas nogurusi karabīne. Desmit, piecpadsmit metienu vietā, kur kādreiz bijusi cope, tukšums, un lieku nākamo vizuli, līdz jūtu kārtīgu ņēmienu vai piesitienu. Ja ņēmiens, viss kārtībā, ja piesitiens, eksperimentēju ar krāsām un formām, līdz beidzot atrodu copes dienai piemērotāko, bet to, vai cope būs vai nebūs, jau jājūt ar muguras smadzenēm. Manuprāt, tiešā saulē un bezvējā arī eksperimenti nelīdzēs. Lai jums sausas kājas, garda aveņu tēja termosā un pamatīga rudens liellīdaka laivā!
