Uldis Šmits: Troļļi, boti un citi zvēri 6
Saistībā ar informācijas karu, kas izvērsts pret Rietumu demokrātijām un tātad arī pret mums, ir lietderīgi kaut īsumā aplūkot, kā uz to reaģējušas Eiropas lielvalstis.
Vācija, ņemot vērā ASV rūgto pieredzi, pirms Bundestāga vēlēšanām pieņēma likumu, kas tīmekļa milžiem (“Twitter”, “Facebook” un “YouTube”) uzliek par pienākumu pēc varasiestāžu norādes divdesmit četru stundu laikā dzēst, piemēram, naidu kurinošus vai klaji un apzināti dezinformējošus tekstus. Likuma neievērošanas gadījumā paredzēta soda naudas piedziņa līdz pat desmitiem miljonu eiro apmērā.
Līdzīga likuma izstrāde tika uzsākta Itālijā, kur vēlēšanas būs pavisam drīz, taču parlaments nav paguvis vai īsti gribējis to iekļaut darba kārtībā. Tomēr valsts policijas struktūrvienība, kuras pienākumos ir interneta un telekomunikāciju tīklu uzraudzība, apņēmusies pastiprināti monitorēt tīmekļa saturu, ko nepārtrauktā režīmā veiks Nacionālā kibernoziedzības apkarošanas centra eksperti.
Apvienotajā Karalistē nu jau ilgāku laiku norit Pārstāvju palātas un valdības ierosinātā izmeklēšana par Krievijas iejaukšanos (troļļi un boti) 2016. gada breksita referendumā. Tā bijusi visai ievērojama, kā secināja britu universitāšu zinātnieki. Decembrī Pārstāvju palātas atbildīgās komitejas galva Damjans Kolinzs brīdināja ne pārāk pretimnākošās “feisbuka” un “tvitera” administrācijas par iespējamajām sankcijām. Tas acīmredzot līdzēja – janvāra vidū “Facebook” apsolīja pievērsties iejaukšanās detalizētai izpētei un pēc dažām nedēļām sniegt atbildi.
Globālo tiešsaistes uzņēmumu ieinteresētība Eiropas tirgū un sava mundiera spodrināšanā izpaužas arī tādējādi, ka “feisbuks” Francijā turpina finansēt viltus ziņu tvarstīšanu projekta “Journalism Project” ietvaros. Tajā iesaistīti lielie laikraksti, tajā skaitā “Le Monde”, proti, preses profesionāļi, kas ir lieliski informēti gan par iekšpolitisko situāciju, gan par to ietekmēt gribošajiem ārējiem spēkiem. Tie īpaši aktivizējās pērn valsts prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, kad galvenais uzbrukumu mērķis bija Emanuels Makrons, kam nācās izbaudīt uz savas ādas teju visu destruktīvo metožu spektru reālajā (arī tradicionālo mediju) un virtuālajā vidē. Tiesa, viņa atbalsta štābs bija šiem pārsteigumiem sagatavojies, un, ja atceramies, pat pieņēma diezgan spēju lēmumu – atstāt aiz durvīm Kremļa propagandas resursu pārstāvjus.
Tagad Francijā diskutē par valdības likumprojektu, kas paredz apkarot viltus ziņas un plašākā nozīmē dezinformāciju. Domas, kā vienmēr, dalās, taču pastāv diezgan liela vienprātība, ka jābūt kādam jaunos medijus un jaunos apstākļus ietverošam valstiskam regulējumam, jo tīmeklī valdošo uzņēmumu ieviestie spēles noteikumi ir nepilnīgi. Sociologs Žerārs Bronners rosina līdz ar tiesību akta pieņemšanu vairāk uzmanības pievērst tam, lai, pirmkārt, būtu zināma vai noskaidrojama internetā publicēto tekstu izcelsme, kas panākams sadarbībā ar “Google” un “Facebook”, un, otrkārt, tam, lai skolās apgūtu ne vien ar internetu saistītās tehniskās iemaņas un medijprasmi, bet arī to, kā funkcionē cilvēka prāts, uztverot informāciju. Piemēram, kāpēc tas vai cits maldinošais stāsts tomēr liekas pārliecinošs vai ticams. Citiem vārdiem, tas ir jautājums par viltus ziņu un “smadzeņu skalošanas” tīri psiholoģisko iespaidu.
Latvijā to gandrīz neapspriež. Velti. Cilvēks, kurš gatavs pieņemt teoriju, ka Zeme ir plakana, ko reiz klāstīja kaimiņu TV raidījums, bez liekas svārstīšanās un varbūt pat no visas sirds piekritīs, sacīsim, apgalvojumam, ka “Piebaltijā” vara pieder “fašistiem”.
Uz Eiropā manāmās sarosīšanās fona, ja arī tā ne tuvu nelīdzinās amerikāņu drastiskajiem pasākumiem, mūsmāju amatpersonas Saeimas vēlēšanu gadā izskatās samērā bezrūpīgi. Kaut gan jau labi pasen esam atskārtuši to, ko ES drošības komisārs Džūljens Kings pateica no Eiropas Parlamenta tribīnes tikai tagad janvārī notikušajās debatēs: “Prokremliskā dezinformācijas kampaņa ir organizēta stratēģija: tie paši dezinformējošie stāsti tiek izplatīti tik daudzās valodās, cik iespējams, pa tik daudziem kanāliem, cik iespējams, tik bieži, cik iespējams.” Eirodeputāts, kādreizējais Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Paets bilda, ka īstais pretlīdzeklis ir “būt adekvātiem”. Jeb pietiekami gudriem un principiāliem, bez naivuma. Aicinājums, kas adresējams arī Latvijas politiķiem (cik iespējams). Un vēlētājiem.
