Nomedīt un pamest? Trofeju medības pret gaļas medībām 0
Šo tēmu sākam ar domu, ka ir absolūti neētiski nomedīt dzīvnieku trofejas dēļ un pamest gaļu, kā arī otrādi – nomedīt gaļu un pamest trofeju. Runājot par medību saimniecības veidošanu, var izdalīt divus galvenos mērķus, kas principā viens otru neizslēdz.
Medīt tā, lai iegūtu pēc iespējas kvalitatīvākas trofejas, vai arī medīt tā, lai dzīvnieku būtu daudz un būtu iespējams iegūt gaļu. Trofeju medības kā jēdziens gan pēdējā laikā dažādu aktīvistu dēļ ir ieguvis ļoti negatīvu nozīmi, lai gan, pat medījot trofejas Āfrikā, gaļa tāpat netiek pamesta, bet atdota vietējo iedzīvotāju kopienām, patērēta uzturā vai arī pārdota. Nekas neiet zudumā, bet galvenā atšķirība ir motivācijā. Ļoti interesantu komentāru sociālajos tīklos pauda kāds mednieks, kurš teica, ka medī ēšanai, jo kaulus (ragus) taču apēst nav iespējams. Tāpat arī ir izvērtušās diskusijas par to, ko darīt ar riestā nomedītu bulli, jo tā gaļa smirdot un nav ēdama.
Te nu mēs arī lēnām nonākam pie motivācijas, kam medī – gaļai vai trofejai? Kādas tad ir galvenās atšķirības?
Runājot ar zviedru medniekiem, kuru galvenais mērķis ir medīt gaļas pēc, izbrīnu izraisīja tas, ka mēs aļņus un staltbriežus medījam septembrī – riesta laikā. To Zviedrijas mednieki uzskata par nepieņemamu, jo riesta laiks ir tas, kad jāļauj dabai darīt savu, lai būtu nākamā dzīvnieku paaudze. Tādēļ arī medīšanu riesta laikā, ne tikai attiecībā uz aļņiem un staltbriežiem, bet arī stirnām, daudzās valstīs uzskata par neētisku. Protams, medības riesta laikā var notikt, ja tiek ievēroti daži priekšnosacījumi, jo riests ir tas laiks, kad vissekmīgāk un mērķtiecīgāk iespējams atrast, novērtēt un nomedīt labāko trofeju īpašniekus.
Riesta sākumā medī sliktos
Runājot par visiem Latvijā medījamiem ragainajiem dzīvniekiem, uzsvars ir uz to, ka labākie indivīdi jāmedī riesta beigās, dodot spēcīgākajiem, skaistākajiem un patīkamākajiem iespēju atstāt savus labos gēnus nākamajām paaudzēm.
Tātad – riesta sākumā izņem nesmukos, kroplos, netipiskos, vārgos, bet riesta beigās – medī jau labākās trofejas. Šis ir viens no galvenajiem principiem, lai īstenotu selektīvās medības medību platībās.
Ja uzsvars ir tieši uz gaļas ieguvi, riestā var vispār nemedīt, ļaujot dzīvniekiem netraucēti nodoties mīlas priekiem.
Medī jaunos indivīdus
Jo lielāka populācija, jo lielāks nomedīšanas apjoms, jo vairāk no kā izvēlēties. Bet vienlaikus pieaug arī postījumu apmērs. Lielākie ēdāji ir tieši jaunie indivīdi. Aļņa teļš dienā pieņemas svarā par vienu kilogramu, tāpēc tam nepietiek tikai ar mātes pienu, bet vajadzīga arī papildu barība. Vecā silā nav īsti ko ēst, tāpēc aļņi iecienījuši jaunaudzes, bet apēsta jaunaudze ir zaudējumi mežsaimniecībai. Tāpēc, lai nodrošinātu iespējas medīt arī nākotnē un samazinātu postījumus, jāmedī jaunie indivīdi, jo pieaudzis dzīvnieks nākamajā gadā radīs nākamo paaudzi, teļš var arī neizdzīvot.
Nevar medīt tikai āžus vai buļļus
Lai populācija būtu veselīga un būtu iespējams iegūt ne tikai gaļu, bet arī trofejas, nevar medīt tikai āžus vai buļļus. Lai kazas vai govis tiktu aplektas, ir nepieciešama pareiza dzimuma un vecuma struktūra. Ideāla dzimuma proporcija stirnām ir 1 : 1, tāpat arī aļņiem un staltbriežiem. Citreiz pat saka, ka ir labāk, ja populācijā ir pat vairāk buļļu nekā govju. Tādēļ vislabākā formula, lai iegūtu labus trofeju dzīvniekus, ir medīt sliktos buļļus vai āžus, kā arī jaunos.
Jāatceras gan, ka 50% gēnu dod arī kaza vai govs. Tas nozīmē, ka vietās, kur ir izteikti kroplas vai sliktas kvalitātes trofejas, pie vainas būs kāda kaza vai govs. Tad iesaka šajā vietā izmedīt pēc iespējas vairāk govju vai kazu, lai varētu visu sākt no nulles, jo ir situācijas, kad ar sliktas kvalitātes āžu vai buļļu izmedīšanu vien nepietiek.
Nemedī govis vai kazas auglības pilnbriedā
Visvieglāk nekļūdīties, medījot govis vai kazas, ir izvēlēties vai nu ļoti vecu, vai nu jaunu dzīvnieku, kuram vēl nav pēcnācēju. Tās ir gadu vecās gotiņas vai kaziņas, kas vēl tikai tiks aplektas pirmo reizi. Savukārt vecām vairs nav pēcnācēju, tādēļ arī tās būtu droši medījamas. Tas, ka kazai vai govij nav pēcnācēja, ne vienmēr ir rādītājs, jo kazlēns vai teļš jau ir nomedīts vai gājis bojā. Ja kaza vai govs ir ar vienu pēcnācēju, labāk to nemedīt. Ja ir divi, tad nomedīt vienu, otru atstāt, lai sezonas beigās nerastos iespaids, ka kaza vai govs ir ālava un tai nav pēcnācēju. Vienkārši tie jau ir nomedīti. Ja kazai vai govij ir trīs pēcnācēji, var medīt divus. Protams, to novērtēt vislabāk var gaides medībās, bet arī ne vienmēr. Nereti novērots, ka no meža vispirms iznāk kazlēni un tikai tad kaza vai otrādi. Arī dzinējmedībās ir grūti novērtēt katru situāciju.
Buļļus medī pēc riesta
Ja uzsvars tiek likts uz gaļas ieguvi, labāk buļļus vai mežakuiļus medīt pēc riesta, kad dzīvnieks atkal ir atguvis savu ķermeņa masu. Tad nav iespējams nosmērēt gaļu ar smirdīgo smaku, kas raksturīga riesta buļļiem un arī mežakuiļiem. Tad arī pēc riesta ir jau gluži vienalga, kāda ragu rota ir medījumam. Ja mērķis ir laba trofeja, dzinējmedībās labāk medīt tikai tādus buļļus, kuri ir acīmredzami neperspektīvi.
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” pielikumā “Mednieka gads 2020”
