Datorpele, pampers… “Trofejas” meža talkā. Šodien pēdējā diena pieteikt talku! 0
Sešas čaklas darba rokas vērtīgākas par simtiem slinku. Tā nu mēs, žurnāla 36,6 °C redakcija, kādā piemērotā aprīļa dienā devāmies pastrādāt nelielā pašorganizētā pavasara talkā, lai kaut nedaudz attīrītu vidi no liekā un varbūt arī atrastu kādus apslēptus dārgumus.
Atkritumi saauguši ar zemi
Laura Mangule, žurnāliste:
Sazinos ar mežzini Uldi Gaisu, kurš rekomendē uzkopt Bābelītes ezera apkārtni. Varētu iedomāties, ka būs daudz atkritumu, bet dažviet jāpaiet gabaliņš, lai vispār kādu pamanītu. Visvairāk to ir samests krūmos.
Brienu cauri brikšņiem, lai varētu satvert starp koku zariem guļošo alus pudeli, maisiņu vai čipsu paku. Jo dziļāk mežā, jo lielāka iespēja uziet kādu neparastāku priekšmetu. Atrodas striķiem vai maisiem apsieti koku zari, datorpele. Mazliet vilcinos, lai paceltu aizdomīgu rīku ar mikročipu un regulējamām pogām. Šķiet, ka tas var eksplodēt.
Visvairāk nākas pacelt alkohola pudeles un bundžas, korķus, konfekšu un citu našķu papīrīšus, kā arī salvetes, tualetes papīrus, pat pamperus. Pieliecos, lai sagrābtu mazu papīreli, bet zem koku lapām pamanu vēl vienu. Paceļot to, uznirst vēl kāds. Šķiet, ka zemes virsa jau ir aprijusi lielu daļu cilvēku radīto mēslu. Tikai tie tur arī paliek, nekur nepazūd, jo zeme lielāko daļu nevar sagremot.
Kādā vietā pamanu gumijas lentes galu, pavelku to, bet virtene iestiepjas dziļāk zemē, rauju kā tādu ieaugušu sakni, bet līdz galam tā arī neizdodas dabūt ārā.
Daļa atkritumu izmētāti ezera krastā vai pašā ūdenī. Gumijnieku mums nav, tāpēc tos visus savākt nevaram. Krastā atpeld arī gulbis, kurš pie cilvēkiem jau pieradis, un gaida kādu maizes gabalu. Diez cik bieži tam nākas sajaukt barību ar nomestiem papīriem un citiem priekšmetiem?
Jo ilgāk uzkopju, jo vairāk aug dusmas – kāda tam vispār jēga? Tie, kas piemēslo, darīs to tāpat. No otras puses – ja mēs visi atmestu ar roku vai iespītētos, sakot: es jau nemetu, man nav jāvāc… kā tad izskatītos meži, pļavas, upes, ezeri – vietas, kas ir mājas putniem un citām dzīvām radībām? Turklāt, jo sakoptāka ir vide, jo lielāks kauns to piemēslot negodprātīgajiem. Tagad, ejot pa ielu, gribas pacelt katru nomesto papīru. Un kāpēc gan to nedarīt?
Internetā noskatījos video, kur latviešu pāris veic eksperimentu – pastaigu laikā pa mežu ņem līdzi maisiņu. Katru dienu mājās atgriežas ar pilnām kulēm savākto priekšmetu. Rezultātā piecu dienu laikā mežu atbrīvojuši no 40 kilogramiem atkritumu. Un tas ir tikai divu cilvēku darbs!
Atkritumus ved uz mežu
Kā stāsta Rīgas mežu Apsardzības daļas vadītājs Valērijs Morozs, piesārņotākās vietas Rīgā ir Bolderāja un Ziepniekkalns. Tas būtu skaidrojams ar iedzīvotāju kultūras līmeni – paši nāk, piemēslo un tādā vidē uzturas. “Tie, kas piemēslo, ir mūsu līdzcilvēki. Kāds ar mašīnu brauc uz darbu, bet neuzskata par vajadzīgu savu atkritumu maisu iemest mājas konteinerā. Piestāj pie meža, paskatās pa labi, pa kreisi, aiz muguras, tad attaisa bagāžnieku, noliek savu maisiņu un žigli aizbrauc, domājot, ka gan jau kāds savāks.”
Visur nav iespējams uzraudzīt piemēslotājus. Tomēr darbinieki neslinko. Ja ir izmesti papīri, dokumenti, tad tos cenšas atlobīt un atrast kādu noderīgu informāciju. Nereti tā var atrast arī piemēslotāja vārdu, uzvārdu un citus datus, taču mežu īpašniekiem un apsaimniekotājiem nav tiesību sodīt ļaundarus. Tad jāiesaista policija. “Parasti mēģinām visu atrisināt, nepieaicinot ne medijus, ne policiju.
Ja izdodas sazināties, aicinām būt tik laipniem un savu miskasti savākt. Sākumā cenšas atrunāties: tie nav mūsu atkritumi! Bet parasti nākamajā dienā vai jau tajā pašā vakarā viss ir aizvests,” pieredzē dalās speciālists. Tā kā cilvēki kļūst apķērīgāki, noķert vainīgos kļūst aizvien grūtāk.
Kur iet, tur piemēslo
Beberbeķu dabas parka teritorijā regulāri tiek atstāti atkritumi. Lai nebūtu jāmaksā par to izvešanu, iedzīvotāji no tuvējām mājām nes savus maisus uz meža konteineriem, kuri parasti ir pārpildīti. Turpat citi nāk peldēties, sauļoties. “Es mēdzu piebraukt ar mašīnu un pavērot.
Piemēram, sauļojas kundzīte ar mazu bērniņu. Pēc kāda laika savāc savu paladziņu un bērnu, bet izdzertā limonādes pudele, plastmasas iepakojums un maisiņš tiek atstāts turpat. Es vēršos pie šīs kundzes: “Jūs taču nāksiet šeit sauļoties arī nākamreiz. Turklāt jūsu bērns no jums mācās.” Tad man nākas dzirdēt, kas es esmu un uz kurieni man būtu jāiet. Tā, lūk! Un ko es viņai varu izdarīt? Neko!” pastāsta Valērijs Morozs. Cilvēki ir dažādi. Daži atvainojas, ja aizrāda. Tie parasti ir sīkie piemēslotāji.
Nevēlēšanās maksāt
Tas, ka izmet pudeles un maisiņus, ir mazākais ļaunums. Citkārt atkritumus mēdz atvest ar mašīnu pēc mājas, pagraba, garāžas tīrīšanas vai remonta. Tad nākas vākt gultas, matračus, riepas, skapjus. Starp vecām mēbelēm, lupatām, grāmatām un citiem sadzīves atkritumiem gadās atrast arī ko bīstamu, piemēram, dzīvsudrabu. Vairākkārt nācies saukt policiju, jo mežā atrodami sprādzienbīstami priekšmeti no kara laika.
“Gadījies atrast kāda augsti stāvoša kunga atkritumus. Telefona sarunā sāku viņam stāstīt, kādu sieviešu ārstu apmeklējusi viņa sieva un meita, kādas melnbaltas sievas fotogrāfijas Ievas izskatā var redzēt, plus vēl viņa paša vizītkarti. Viss bija salikts maisā un izmests mežā. Vīrietis sāka dievoties, ka to nav darījis, vainīgs esot bijis šoferis. Lai kā arī bijis, pēc pusotras stundas vieta bija tīra,” notikumu atminas Valērijs.
Atkritumu poligonos cenas ir diezgan augstas. Notiek cīņas starp atkritumu apsaimniekotājiem. Noris arī sarunas par atkritumu šķirošanu, bet viss apstājas, kad jādomā par līdzekļiem, stāsta speciālists. Sadzīves atkritumus pie mājas atstāt nevar. Tad iedzīvotājs domā: labāk aizvedīšu visu uz mežu, lai tikai nebūtu jāmaksā.
“Tādēļ ir Apsardzības daļa, kura cīnās ne tikai ar koku zagļiem, dedzinātājiem, bet arī ar piesārņotājiem. Domāju, ka manam mūžam darba pietiks,” saka Rīgas mežu darbinieks.
