Trocka slepkavības ieroci izstādīs muzejā 3
Starptautiskajā spiegošanas muzejā Vašingtonā apskatei izliks slepkavības ierocis, ar kuru 1940. gada 20. augustā tika pastrādāta viena no pazīstamākajiem 20. gadsimta pirmās puses politiskajām slepkavībām – leduscirtnis ar kuru nogalināja lielinieku vadoņa Vladimira Ļeņina līdzgaitnieku un vēlāk nesamierināmu Staļina sāncensi Ļevu Trocki, vēsta aģentūra “Associated Press”.
Harizmatiskais Trockis bija 1917. gada 7. novembra lielinieku apvērsuma galvenais organizators un arī vēlāk bija atslēgas figūra Padomju Krievijas politikā, taču 20. gadu beigās viņš nonāca konfliktā ar Staļinu un 1929. gadā emigrēja vispirms uz Turciju, bet vēlāk uz Meksiku, kur apmetās Mehiko priekšpilsētā. Tā kā Trockis arī ārzemēs turpināja asi kritizēt Staļinu, pēdējais 1939. gadā deva rīkojumu sāncensi nogalināt. Slepkavību paveica PSRS Iekšlietu tautas komisariāta jeb krieviskajā abreviatūrā NKVD aģents, spāņu komunists Ramons Merkaders, kurš uzdevās par kanādieti Frenku Džeksonu.
Asiņainā leduscirtņa liktenis vairākus gadu desmitus palika noslēpums. Drīz pēc slepkavības ieroci žurnālistiem preses konferencē parādīja meksikāņu policisti, taču pēc tam “relikvija” uz vairāk nekā 60 gadiem pazuda no publikas redzesloka. Brīdi tas glabājies vietējās policijas lietisko pierādījumu noliktavā, līdz kādā brīdī to pievācis meksikāņu slepenpolicijas virsnieks Alfredo Salass, ar ieganstu, ka vēlētos to saglabāt nākamajām paaudzēm. Meksikas Kriminālistiskas muzejā izliktais cirtnis bija kopija, kamēr oriģinālu Salasa meita turēja paslēptu zem gultas 40 gadu. 2005. gadā viņa nolēma to izlikt izsolē. Unikālo priekšmetu nopirka amerikāņu kolekcionārs un spiegošanas vēstures pētnieks Keits Meltons, viens no sākumā minētā muzeja dibinātājiem.
Meltons žurnālistiem atklāja, ka gadiem meklējis slepkavības ieroci un tā dēļ trīs reizes braucis uz Meksiku. Kolekcionārs neatklāja, cik samaksājis, taču iepriekšējā cirtņa īpašniece, slepenpolicista Salasa meita Anna Alīsija britu laikrakstam “The Guardian” neslēpa, ka vēlējusies gūt “zināmu finansiālo labumu”. “Es domāju, ka tas ir kaut kas ar vēsturisku vērtību, un tam jābūt kaut kā vērtam, vai ne?” viņa sacījusi laikrakstam. Pret leduscirtņa pārdošanu uzstājās Trocka mazdēls Estebans Volkovs, kurš pauda gatavību nodot savas asinis DNS analīzēm, lai pārbaudītu ieroča autentiskumu, taču tikai tādā gadījumā, ja cirtnis nonāks Trocka mājas – muzeja rīcībā. Anna Alīsija šo priekšlikumu noraidīja, savukārt Meltons par pirkuma autentiskumu nešaubās – to pierādot dokumenti.
Joprojām nav īsti skaidrs, kādēļ Merkaderam slepkavībai bija nepieciešams leduscirtnis, ja viņa rīcībā bija arī revolveris un nazis. Meltons uzskata, ka ieroča izvēli noteicis tas, ka 1940. gada maijā pret Trocki jau izdarīja neveiksmīgu atentātu ar šaujamieročiem, pēc kā politiķa apsardzi pastiprināja. Merkaders varēja cerēt izbēgt no soda tikai, ja slepkavību paveiktu klusu un pēc tam pamestu māju, pirms atrasts Trocka līķis. Revolveris tam nederēja, bet nazi neuzskatīja par pietiekoši drošu. Tā laika NKVD instrukcijas klusai slepkavībai rekomendēja sitienu upurim ar trulu priekšmetu pa pakausi. Tādēļ Merkaders nozaga sava īrētā dzīvokļa īpašnieka dēlam piederošo Austrijas firmas “Werkgen Fulpmes” leduscirtni.
Uzbrukums tomēr neizdevās kā plānots. Trockis pēc sitiena iekliedzās un pretojās. Merkaderu sagūstīja un vēlāk piesprieda 20 gadu cietumsodu. Trockis nomira no ievainojumiem 24 stundas pēc atentāta, kamēr Merkaders pēc atbrīvošanas kādu laiku dzīvoja Maskavā un tad pārcēlās uz Kubu, kur 1978. gadā nomira. Viņa pēdējie vārdi esot bijuši: “Es to dzirdu vienmēr. Es dzirdu kliedzienu. Es zinu, viņš mani gaida tajā pusē.”
