Triumfālās arkas anekdotes. Eduards Dorofejevs recenzē radošo projektu “Pastaiga pa Triumfa arkādi” 0
Eduards Dorofejevs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
No 3. līdz 31. maijam Uzvaras parkā apskatāms režisora un scenogrāfa Reiņa Suhanova vadītais mākslinieku projekts “Pastaiga pa Triumfa arkādi”.
Maija sākumā, kad Uzvaras parkā Rīgā sakuras ir pilnbriedā un gribas baudīt pavasara triumfu jeb, kā teiktu japāņi, svinēt koku ziedēšanas svētkus hanami, scenogrāfs un režisors Reinis Suhanovs sajuta nepieciešamību iznest publiskajā telpā pārdomas par tādām visaptverošām tēmām kā uzvara un zaudējums. Viņa vadībā astoņu dramaturgu, režisoru un horeogrāfu komanda izvietoja Uzvaras parkā astoņus vides objektus triumfa arku veidolā. Identiskas metāla režģa konstrukcijas kļuva par neitrālu formālu dotumu, ko katram māksliniekam vajadzēja vizuāli apspēlēt, veidojot savu atšķirīgu versiju par “uzvaras” jēdzienu. Galarezultātā izveidojies objektu kopums ar nosaukumu “Pastaiga pa Triumfa arkādi”.
Triumfa arka pati par sevi ir ārkārtīgi jaudīgs tēls, lai runātu par uzvaru un ne tikai, jo tie nav parasti vārti, kas atdala savējos no svešiniekiem – būtisku lomu šeit spēlē arī vārtu šķērsošanas nosacījumi. Triumfa arkas simbolika, no vienas puses, ir absolūti acīmredzama. Romas karaspēka atgriešanās rituāls pēc uzvaras paredzēja, ka karavīri paliek ārpus pilsētas (Marsa laukumā), lai attīrītos no vardarbības riebīguma. Tikai pēc tam, izejot cauri vārtiem (triumfa arkai), tie varēja atkal ienākt pilsētā. Citiem vārdiem, mūsu priekšā ir attīrīšanās rituāls, kas ļauj svešinieku padarīt par savējo. No otras puses, triumfa arka ir parasts piemineklis, kas glabā kolektīvas atmiņas materiālā formā. Visbiežāk šīs atmiņas ir pozitīvas un glaimojošas, un reti var sastapties ar pieminekļiem, kas mazohistiskā veidā sāpina sabiedrību, atgādinot par piedzīvotajām neveiksmēm un zaudējumiem.
Izrādījās, ka Triumfa arkādes projekta kolektīvam uzvaras vārti nes tieši šādu kritisku vēstījumu. Tur, kur ir uzvaras simbols, viņi redz sakāvi. Pareizāk sakot, tā ir tāda kā spēle paskatīties uz citu triumfu no zaudētāju pozīcijas, vai varbūt variācija par Senās Grieķijas valdnieka Pirra uzvarām, kas pārvērtās par viņa armijas absolūto krahu. Jebkurā gadījumā, vienīgais patiesais uzvarētais šajā pastaigā var būt tas skatītājs, kuram, neskatoties uz vizuāli nepārliecinošu un nepievilcīgu triumfa arku izskatu, kā arī neskatoties uz pavadošo tekstu atsvešinātību no pašiem objektiem, pietiks spēka un humānisma, lai iedziļinātos katrā no šiem darbiem. Taču varu brīdināt, ka šī uzvara skatītājam nenāks viegli.
Triumfa arku projektam Reinis Suhanovs devis idejisko kopsaucēju, sava veida moto, ka šobrīd mums visiem vajadzīga viena kopēja uzvara pār apnikušo vīrusu. Tomēr savu objektu “Maiguma triumfs” viņš veltījis pagājušā gada Baltkrievijas protestu tēmai.
Līdzīgi kā Lielās Franču revolūcijas laikā, arī par Baltkrievijas protestu simbolu kļuva sieviete, tikai kareivīgās Mariannas vietā tā bija maigā būtne, kas dāvināja omoniešiem puķes un pie žoga sēja lentītes balti sarkani baltā opozīcijas karoga krāsā. Šai nevardarbīgajai pretestībai vai humānisma triumfam pār diktatūru Suhanovs arī veltījis savu arku.
Nākamie objekti triumfa tēmu no politiskā patosa pārvērš par anekdoti. Režisors un dramaturgs Kārlis Krūmiņš, piemēram, savu objektu salicis shematiskā hokeja vārtsarga formā, veltot to vēsturiskajam hokeja mačam 2000. gadā Sanktpēterburgā, kad Latvija uzvarēja Krieviju. Tādos brīžos ļoti asi jūtami darba autora uzsvari – sports un politika ir cieši saistīti, un šajā parkā uz Uzvaras monumenta fona sendienu hokeja uzvara un tai veltītais objekts apaug ar ļoti daudzām konotācijām. Vai šeit ir mākslinieka nopelns? Tāda ir šīs vietas provokatīvā būtība, ka neatkarīgi no mākslinieka ieceres jebkurš priekšmets vai darbība šajā parkā automātiski piesūksies ar politizēti vēsturiskiem kontekstiem. Labs mākslinieks to vienkārši saprot un ar to rēķinās.
Dramaturgs Jānis Balodis savā uzvaras arkā arī pievērsies kara tēmai, bet viņa hipijiskā interpretācijā triumfs pasniegts kā atkāpšanās. Labāk atkāpties no kaujas lauka, uzskata mākslinieks, lai ļautu parādīties kaut kam, kas nekad bez tā neparādītos. Dziļi un divdomīgi. Interesanti, ko par šo taktisko paņēmienu teiktu autora slavenais vārda brālis ģenerālis Jānis Balodis?
Vesela grupa mākslinieku uzvaras un zaudējuma tēmu uztvēruši ļoti personiski. Dramaturģes Lindas Rudenes ar maziem spogulīšiem pārklātie vārti stāsta par pašas mākslinieces cīņu ar kompleksiem, nedrošību un bailēm.
Cerams, ka visdramatiskākajā cīņā ar sevi izveidotais objekts izpildīja savu psihoanalītisko funkciju. Dramaturga Ivo Brieža triumfa arka atgādina par vergu, kurš sēž katrā no mums un mēdz gļēvulīgi teikt, ka brīvība ir smaga nasta.
Skatoties uz arkas aģitācijas plakāta stilā attēlotajām rokām, kas pārrauj ķēdi, vietā būtu atcerēties pantiņu no Internacionāles: “Ne cars, ne vadoņi, ne dievi, Mums jaunus laikus nenesīs, Tik pašu rokas, pašu spēki, Lems laimi, važas saskaldīs!” Laikam atkal skatītāja uztveri ietekmējis spēcīgais genius loci.
Ekoloģiskās katastrofas triumfam pār cilvēci uzmanību pievērš Kristas Burānes arka ar saspraustiem zariem un zilu baneri ar uzrakstu “Marsa parks”. Pirmajā brīdī šķiet, ka katastrofa notiek tikai Rīgas mikrorajona mērogā, bet, izlasot paskaidrojošo tekstu, kļūst pavisam drūmi.
Pirmajā brīdī nešaubīgi šķiet, ka teksts pieder kādam citam objektam, jo runa ir par cilvēces genocīdu pret bitēm, ļaunuma triumfu un neizbēgamu katastrofu, kas mūs drīzumā sagaida, neskatoties uz neonikotinoīdu aizliegšanu. Apkārt ziedošās sakuras uzreiz sāka izskatīties apdraudētas. Kas notiks, ja patiešām bites pie tām vairs neatlidos?
Smagu punktu šai “Pastaigai pa Triumfa arkādi” pielicis dramaturgs Matīss Gricmanis, kura vārti ar virsū uzlikto sapresēto siena bloku simbolizē mūžību. Tikai tas, kas pielāgojas, raksta autors, un mainās, var pāršķelt laiku un iegūt mūžību.
Tālākas Gricmaņa sentences atstāj dūmakainu iespaidu: “Arka noslēdz, ieslēdz un aizslēdz laiku. Laiks tiek iecementēts vertikālē. Tad pārsegts ar horizontalitāti, kurā ir apsolījums – šeit var atgūt uzvaru.”
Bet, ja skatītājam gadījumā nepatīk šis kokteilis no Darvina teorijas un Sosīra semioloģijas, labi, ka tomēr pastāv brīnišķīga iespēja apsēsties zem ziedošās sakuras un pašam padomāt par mūžību. Tā paies pavisam neilgs laiks, un jau maija beigās parks triumfāli atbrīvosies no šīs arkādes.
