Tritikāle – tikai lopbarībai vai arī maizei? LLU pēta auga lietojumu 0
Latvijā tritikāli pagaidām audzē maz, galvenokārt tāpēc, ka nav zināms, vai tā izmantojama tikai lopbarībai vai arī no tās var cept maizi un citus miltu izstrādājumus. Ārzemju literatūrā minēts, ka šī labība ir izmantojama pārtikas rūpniecībā. Tāpēc Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Pārtikas tehnoloģijas fakultātes pētnieks, inženierzinātņu doktors pārtikas zinātnē Mārtiņš Šabovics veica pētījumu, kurā centās izprast tritikāles lietojumu.
Zinātniskais darbs tapa sadarbībā ar Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūtu, kurā selekcionē tritikāli.
– Galvenais uzdevums, kuru izvirzījām, bija izpētīt, vai no tritikāles miltiem var izcept maizi. Pēc ilga un pacietīga darba mums izdevās izstrādāt maizes gatavošanas tehnoloģiju. Tiesa, secinājām, ja mīklu gatavo tikai no tritikāles miltiem, maize ir lipīga un ar neizteiktu porainību. Lai uzlabotu mīklas kvalitāti, pievienojām miežu, rudzu, rīsu un kukurūzas miltus. Gatavojām maizi gan tikai no tritikāles miltiem, gan arī proporcijā 90:10, 80:20, 70:30 un 60:40, kur pirmais skaitlis ir tritikāles, bet otrais – citu miltu maisījuma daudzums. Un pārliecinājāmies, ka maizes īpašības uzlabojas, samazinot tritikāles miltu daudzumu.
Secinājām, ka no tritikāles var gatavot ne tikai maizi, bet arī kēksus un krekerus. Turklāt, ja izmanto pilngraudu tritikāli, tas ir miltus, kuros samalts grauds ar visu apvalku, iegūst pārtikas produktus ar daudz augstāku šķiedrvielu saturu, kas, kā zināms, pozitīvi ietekmē cilvēka veselību. Pilngraudu tritikāles miltos šķiedrvielas ir ap 14%, rudzu pilngraudu miltos – 11, – stāsta Mārtiņš Šabovics. Taču jāņem vērā, ka mīkla, kas gatavota nevis no attīrītiem, bet pilngraudu miltiem, “uzvedas” mazliet citādi – piesaista vairāk ūdeni utt. Atbilstoši tam jāpielāgo ražošanas tehnoloģija.
– Lai gan tritikāles kā hibrīda ķīmiskais sastāvs ir tuvāks kviešiem, ražojot maizi, tomēr labāk izmantot rudzu maizes gatavošanas tehnoloģiju, – uzsver zinātnieks. Tas nozīmē, ka mīkla jāgatavo ar ieraugu. Tad maize ir lielāka apjomā, mīkstums veidojas nevis lipīgs, bet porains, turklāt tai ir vajadzīgais skābums, kā arī patīkams aromāts un garša.
Jau agrāk, rakstot maģistra darbu inženierzinātņu doktores Evitas Straumītes vadībā, pētnieks Mārtiņš Šabovics izstrādāja kēksa un sāļo krekeru ražošanas tehnoloģiju. Ar abiem šiem produktiem zinātnieks piedalījās starptautiskajā izstādē “Riga Food” un Eiropas zinātnes atklātajā forumā Dublinā. Un viņa veikumu ļoti pozitīvi novērtēja gan speciālisti, gan izstāžu apmeklētāji.
Latvijas veikalos tritikāles produktu piedāvājums pagaidām ir trūcīgs. Šķiet, vienīgais produkts, kas nopērkams, ir SIA “Felici” ražotas “Musli Graci” pārslas, kuru sastāvā ir placināti tritikāles graudi. Taču jācer, ka nākotnē tritikāli ne vien audzēs plašāk (pasaulē tritikāles sējumi aizņem aptuveni 3 miljonus hektāru), bet šie graudi būs iecienīti maizes un konditorejas izstrādājumu ražotāju vidū un pats galvenais – tos iecienīs arī pircēji. Par tritikāles veselīgumu šaubu nav. Zinātniskajā literatūrā norādīts, ka šie tritikāles pilngraudu milti ir bagāti ar vērtīgām minerālvielām, vitamīniem un olbaltumvielām, kā arī cilvēka organismā samazina holesterīna līmeni.
UZZIŅA:
Tritikāle ir labības augs, kas izveidots, krustojot kviešus un rudzus. Pirmoreiz laboratorijā Skotijā un Zviedrijā to ieguva 19. gadsimta beigās. Šis graudaugs apvieno kviešu augsto ražību un graudu kvalitāti ar rudzu izturību pret vides apstākļiem un slimībām. Tritikāle ir izturīgāka pret salu, neuzņēmīga pret sēnīšu un vīrusu slimībām, tai ir pazeminātas prasības pret augsnes auglību. Pagaidām to galvenokārt izmanto kā lopbarību un spirta rūpniecībā, taču atsevišķu šķirņu graudus var izmantot arī maizes cepšanai, lasāms interneta enciklopēdijā “Vikipēdija”.
