“Motīvs, kas paredzēts lasītāja smadzeņu ieurbšanai.” Jūlija Dibovska recenzē Gundegas Repšes grāmatu “Substances” 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Grāmata “Substances” (2021) ir reminiscence aizgājušajam – trim romāniem, kas bijuši un palikuši, rakstniecei, kas it kā mainās, bet paliek.
Te par tiesībām būt triloģijas sastāvā cīnījušies un sadraudzējušies jau iepriekš izdoti un laikam gan kādu lasītāju ievērību un izdevēja uzmanību iecienījuši darbi: “Bāreņu nams” (2008) – tik sena grāmata, ka iemieso kaut kādu “trekno gadu” vērienu, par šo darbu pat savulaik ir zūdījies literatūrkritiķis Rimands Ceplis, kas norāda uz piederību zināmai ērai; romāns “Jauki ļaudis” (2014), kas pēckrīzes gados nācis ar skaistu, protams, sarkastiski nolasāmu vāku, tekstā – ar absurdu un sociālo kritiku rakstnieces iecienītajā eksistenciālajā stilā; visbeidzot jaunākais brālis – “Retināts gaiss” (2020), kas jau ir mierīgs un gludens peldējums Gundegas Repšes stāstniecības talanta ūdeņos (daudzi to nez kāpēc dēvē par virsotnēm, jo retināts gaiss esot tur; bet nieki – zem ūdens tas ir vēl retāks).
“Retināta gaisa” aktualitāte ir arī nenominācija Latvijas Literatūras gada balvai, lai gan tik slikts nemaz nebija, brīžiem pat ļoti interesants tekstu kopums.
Jāskatās, ko nozīmē “substances”, jo Gundegas Repšes prozas pasaulē nosaukums ir svarīga un nopietna garšviela tā jau brīžiem pikantajam ēdienam – ironiski sarkastiskajam, varbūt nežēlīgajam skatam uz saviem varoņiem. Substance – objektīvā realitāte, matērija savu formu vienotībā; tas, kas ir pastāvīgs, nemainīgs (kādā parādībā, norisē u. tml.).
Ja ir iespējams apkopot Gundegas Repšes 21. gadsimta prozas substanci vienā, tad “Substances” rāda gan prozas cilvēka absolūto pakļautību autorei viņas mērķos, gan estētisku efektu, ko parasti sagādā G. Repšes grāmatu vizuālais noformējums.
Kā tautā saka – Repšes grāmatas allaž izskatās dārgi. Pirmkārt, to izlasīšana ir kā samaksa par to, ka reiz esi sev atzinies: šī ir spēcīga latviešu rakstniece, tik spēcīga, ka es varētu pat 12. klases literatūras eksāmenā rakstīt tieši par viņas prozu un nez kāpēc iepīt tur arī sieviešu rakstības analīzi.
Otrkārt, visnotaļ mākslas cilvēks Gundega Repše panāk to, ka “Dienas Grāmata” paliek izšķērdīga – zelts uz vāka un mākslas reprodukcijas “Retinātā gaisa” gadījumā, vāka un maketa dizains citos gadījumos, “Substancēs” arī divkrāsu druka būtībā atkārtotam izdevumam, kurā galvenā māksla tomēr ir burtos, maģiski violetie toņi (atvainojos, ja krāsai ir cits nosaukums), kas izceļ tās teksta daļas, kuras atšķiras no kopējā monumenta.
Tas šarmē, tas var arī pakļaut. Bet vai pakļaušana ar ārējo nav kaut kas, pret ko iebilst pati autore savos darbos?
Par “Retinātu gaisu” nesen vēl rakstīts un domāts, bet par “Bāreņu namu” emocijas ir vērts atsvaidzināt, jo teksts ir interesants formas un satura relikts.
Tā šobrīd vairs neviens neraksta (kurš vispār var rakstīt kā Gundega Repše?), tā vietā it kā sniedzot izšķirošo balsi kādam vienam varonim vai atsakoties no konstruētām vēstījuma situācijām.
“Bāreņu namā” runā gandrīz visi, pat tie, kam netiek dots vārds. Darbība šajā stāstu romānā notiek muižā Maratelē, ko atjaunojuši kāds pāris Migliņa un Pits.
Tikai izrādās, ka viena no viešņām tiek nogalināta, un nu 12 klātesošie stāsta savus dzīvesstāstus, it kā netieši apliecinot, ka viņu dzīvē ir tik noticis tik daudz, ka nekāda slepkavība scenārijā vienkārši neiekļaujas.
Romāns Agatas Kristi detektīvromānu, Antona Čehova “Ķiršu dārza” un Mikelandželo Antonioni filmas “Fotopalielinājums” faniem, kas būs absolūti vīlušies par mazo reminiscenču nenozīmību Gundegas Repšes dažādo balsu un vienotas nelietīgas smakas pagātnes veidotajā tēlu mozaīkā.
“Jauki ļaudis” – romāns, kas spēj atstāt emocijas. Uzduros aptuveni pirms gada veiktajai piezīmei: “Atvainojiet, gadījās sarīkot Gundegas Repšes 21. gadsimta 2. desmitgadē radītiem darbiem veltītu svētdienu.
Šis pēc “Laiks esi tu” ir jau īsta fikcija, tikai ik pa laikam stipri skan autores, nevis varoņu balss. Un publicistiskas atkāpes čuč čuč. Man īstenībā nav problēmu ar antiromāniem, drīzāk patīk, šis vietām atgādināja tādu kā “alas stāstu vitrīnu” – skaties, skaties, neviļus tiec ievilkts dziļākā sižetā, kas izrādās stāsts pats par sevi, iekļūsti tumsā, meklē gaismu.
Un ap šiem likteņiem, sibīrijām (cik jau lasīts, bet aizrāvās) un čekām, pansionāta motīviem un pagātnes mīlām – ap to visu kā rokām darināts sarkofāgs ap atomelektrostaciju tiek likta doma, ka tie ir JUKU ļaudis, nevis “jauki ļaudis”.
Romāna pamatā ir jauno laiku ideja apvienot veco ļaužu pansionātu ar jauniešu rehabilitācijas centru, te ļaudis cieš, bet atklājas savos dzīvesstāstos.
Un tas jau atkal ir pārsteidzoši – lai kā Gundega Repše ļautu runāt saviem varoņiem, tam ir noteikts motīvs, kas paredzēts lasītāja smadzeņu ieurbšanai. No sākuma – vāka un nosaukuma – līdz pat pēdējam burtam.
Domāju, ka arī romānu datējumi ir kā sava veida robežstabi tam, kas notiek apkārt, ne tikai latviešu literatūras dzīlēs. Mainās pasaule ap valsti, mainās valsts. Beigās paliks trīs lietas: Gundegas Repšes proza, ideāli un efekts
