Māris Zanders: “Vai tāpēc mēs stāvējām uz barikādēm?!” Trīsdesmit gadi pēc janvāra notikumiem 94
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nepārstāstīšu 1991. gada janvāra notikumus Baltijas valstīs un to nozīmi. Vienlaikus pieļauju, ka vismaz daļa no lasītājiem ir saskārusies ar apgalvojumu par vilšanos posmā pēc šiem notikumiem, kas nereti tiek formulēts līdzīgi – “vai tāpēc mēs stāvējām uz barikādēm?!”.
Vispirms jāuzsver, ka šī sajūta nav raksturīga tikai Latvijā dzīvojošajiem.
Piemēram, ir gūzma publicistisku un pētniecisku darbu par bijušo austrumvāciešu sarūgtinājumu, kas veidojās pēc abu Vāciju apvienošanās 1990. gadā. Neapmierinātība ar veidu, kādā notikusi attīstība Austrumeiropā pēdējo trīsdesmit gadu laikā, fiksējama faktiski visās šī reģiona valstīs, pat ja izpausmes dažādas.
Poļu konservatīvo dusmas par “kažoku pārmetušiem” bijušajiem komunistiem šīs valsts elitē vai – it kā tieši pretēji – komunistiskās partijas atvasinājumu ilgstoša popularitāte Čehijā. “Vai par to mēs cīnījāmies?!” var izpausties arī kā aizbraukšana, balsošana par visu iespējamo veidu populistiem utt. (Starp citu, domāju, ka līdzīgas emocijas varētu būt saistītas ar iestāšanos Eiropas Savienībā.)
Visvienkāršākais skaidrojums būtu teikt, ka tā sabiedrības daļa, kas objektīvu iemeslu (vecums) dēļ dzīvoja tā sauktā sociālisma laikā, īsti labi vairs neatceras, ko tas reāli nozīmēja, un tādēļ nepamatoti zemu novērtē ieguvumus “pēc”.
Tomēr domāju, ka sarūgtinājumam ir vēl vairāki skaidrojumi.
Manuprāt, cilvēkiem ir raksturīgi vērienīgas pārmaiņas (un PSRS/sociālistiskās nometnes sabrukums tāds noteikti bija) interpretēt kā, tēlaini izsakoties, jaunas lapas pāršķiršanu. Ja tā, tad “no baltas lapas” sāk visi, vai ne?
Izrādījās, ka tā nav – vienalga, vai runa bija par agrākās nomenklatūras pārstāvjiem, kas komfortabli iekārtojās jaunajos apstākļos, vai pat par bijušo nekustamo īpašumu īpašnieku pēctečiem, kuru ieguvumi varēja likties viņu pašu nenopelnīti.
Jaunas dzīves sākums no vienām starta pozīcijām nenotika, un tas neizbēgami izraisīja pretreakciju.
Man kā cilvēkam, kurš nedaudz nodarbojas ar vēsturi, jāteic, ka nekad nekas nesākas “no baltas lapas” – pat pēc Romas impērijas sabrukuma. Cita lieta, ka lēmumu pieņēmēji var mīkstināt starta pozīciju nevienlīdzību.
Otrs skaidrojums nedaudz paradoksālā kārtā saistīts ar mūsu uzskatu, ka nevis veidojam jaunu valsti, bet atjaunojam zaudēto. Respektīvi, ka pēc okupācijas perioda mēs atgriežamies punktā, kur mūsu virzība tika vardarbīgi pārtraukta.
Mums bija modelis, paraugs – cik precīzi uztverts, ir cits jautājums, bet bija. Diemžēl arī tā nenotiek – lai cik banāli tas skan, pasaule mainās, un nav iespējams atsākt no punkta pagātnē.
Šo vilšanās tēmu, protams, var neapspriest, jo galu galā ar katru gadu starp mums arvien vairāk ir to, kuriem šī “pēc” pieredze vienkārši ir sveša. Tajā pašā laikā nevar ignorēt to, ka, pieminot “barikāžu laiku”, šo laiku piedzīvojušie jaunākiem līdzcilvēkiem teiks apmēram tā: tas bija varonīgs (kopība sajūtas utt.) laiks, bet pēc tam … – ierakstīt vajadzīgo – visu sačakarēja.
Citiem vārdiem sakot, pat pienācīgi godinot šo posmu mūsu vēsturē, ir iespējams ar vēstures aculiecinieku autoritāti nostiprināt jaunākās paaudzēs sajūtu, ka nekāds dižais iznākums Latvijas valsts 21. gadsimtā nav (“otrreiz es uz barikādēm neietu!”).
Šķiet, tas nebūtu vēlams rezultāts. Tādēļ man liktos pareizāk katram, protams, uzturēt savu sarakstu ar “vainīgajiem”, tomēr atturēties no vispārinājumiem par “barikāžu laiku” kā pēdējo pozitīvi vērtējamo epizodi Latvijas jaunāko laiku vēsturē.
Pasaulē netrūkst valstu ar ļoti polarizētām sabiedrībām – sākot no Izraēlas, beidzot ar ASV –, kurās ir augsts dažādu grupu savstarpēju pretenziju līmenis, tomēr ļoti šaubos, ka tur dzīvojošie piekristu, ka viņu valstis “nav to vērtas”.
Ja paskatāmies uz starpkaru Latviju, domāju, ka jaunās valsts sākumposmā arī netrūka iemeslu teikt, ka cerētais gluži neatbilst notiekošajam, arī šajā laikā bija izplatīti, tēlaini izsakoties, visu sabojājušo saraksti (zemnieki, sociķi, nacionālās minoritātes). Gan jau bija Brīvības cīņu dalībnieki, kuri divdesmitajos gados teica – “vai par to mēs cīnījāmies?!”.
Tomēr, cik saprotu, tikai boļševiku Krievijas vietējie līdzskrējēji uzskatīja, ka labāk lai tādas Latvijas valsts nebūtu.
