Trīscilindru krosovers ātrāks par “Porsche”? 11
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ne tikai avīzē, arī “Gada auto” žūrijas regulārajos telečatos, privātās sarunās ar draugiem, radiem, paziņām par padomdevēju auto izvēlē turpinu cītīgi piestrādāt. Un, lai gan racionālas taupības stariņus jautājumu gūzmā un interneta komentāros manu aizvien biežāk, jaudas hipnozes melnie mākoņi paliek.
Joprojām neiztiek bez skeptiskām replikām par to, ka viens vai otrs auto “neiet”. Pārāk lēns, pārāk kūtrs… Aizdomās turēti ne tikai tie, kam zirgu mazāk par 100, bet pat, piemēram, “Honda Civic” ar krietnu 1,8 l tilpuma sirdi, pat divlitru “Subaru”, kurš dažam šķiet lēnāks, nekā gribētos…
Mārketings un atkarības
Maķenīt slimi laikam esam. No dinamikas kā narkotikām atkarīgi. Un tā nav mūsu vaina, bet nelaime (varbūt laime – prieku pelēkā ikdienā ļoti gribam iegūt?). Auto ražotāju radīta un kultivēta – viņiem taču ir izdevīgi pārdot jaudīgāku un tātad dārgāku auto.
Un reģioniem, kuros aizliegts braukt ātrāk par 90 km/h, tiek devīgi piegādāti divas un vairāk reižu ātrāki auto. Kā modernas kvalitātes kritēriji tiek lietoti rādītāji – iespējamais maksimums un “no nulles līdz simtam”. Pirmais – gandrīz nekur neatļauts. Otrais – bezjēdzīgs, jo šāds ieskrējiens reālā kustībā ir absurds, smieklīgs un tādēļ praktiski neizmantots.
Nez kāpēc tik maz lietoti ir daži citi skaitļi. No nulles līdz 60 km/h, piemēram. Lojāls pilsētas sprints. Nevajag mārketingam šito, jo atšķirības starp kādu “Clio” vai “Polo” un piecreiz dārgākiem “superkāriem” te niecīgas. Sekundes desmitdaļas. Jeb daži metri, kuri tūlīt izzudīs, pie nākamā luksofora bremzējot.
Otrs ieskrējiens ir patiešām interesants tiem daudzajiem, kuri pa šosejām grib pārvietoties aktīvi. Iespējams – pārāk aktīvi. No 80 km/h (tas pirms kādas fūres apdzīšanas) līdz 120, proti, ātrumam, par kuru dikti bargs sods vēl nedraud. To tad arī papētīsim mazliet sīkāk.
Ja būsi augstprātīgi slinks…
Šajā manevrā ļoti daudz izšķir nevis teorētiskā maksimālā jauda, bet pārnesums. Pats neesmu mērījis, bet internetā atrodami dati par daudziem ļoti jaudīgu auto testiem, kuros ar augstāko pārnesumu sasniegti rezultāti virs 10 sekundēm. Vai deviņām – kā virsrakstā minētās superfirmas “Carrera”. Labi. Lai paliek “Porsche”. Ņemam “Škoda Octavia RS”. Divu litru benzīna motors, 220 ZS. Ar sesto robu – 12 sekundes.
Par trīscilindru kompaktiem auto šādas ziņas neatradis, pie darba ķeros pats. Manā tālrunī jau sen ir lietotne “GPS acceleration”. Tajā iespējams iestatīt jebkuru mēramo ātruma diapazonu. Un (esmu, protams, atradis eksperimentam vietu, kurā nav izredžu par nodarījumu saņemt kādu soda punktu) – starts!
“Suzuki Vitara”, 112 ZS. Ar augstāko – piekto pārnesumu – 12,4 sekundes. Nu nav jau “Porsche”… Bet no niknās “Škodas” atpaliek vien mata tiesu. Ar ceturto – 10,1. Ehe! Tas ir labāk nekā leģendārajai “Mazda RX-8” (250 ZS, augstākais pārnesums). Un nu pamēģinu izgriezt tos 120 km/h ar trešo robu. Sanāk, apgriezienu ierobežotājs nostrādā mirkli pēc finiša pīkstieniņa. Septiņas sekundes! Iekabināju “karrerai”!
Labi. Ne jau šāda puiciska uzvara bija mērķis. Un žiglākus “robus” jau var ieslēgt arī citi. Un šo paātrinājuma testu veikt pat četrās sekundēs (ja nenobīsies – sajūtas pat pie septiņām jau kļūst tādas kosmiskas).
Gribēju tikai vēlreiz parādīt, ka arī vienkārša un relatīvi lēta tehnika (laba kučiera rokās) der dinamiskam braucienam. Der gandrīz tikpat labi kā mans iepriekšējais 150 ZS “Nissan Qashqai”, kura datus atrodu lietotnes vēsturē. Tas (laikam jau pateicoties bezpakāpju ātrumkārbai), izrādās, ir spējis sasniegt visai cienījamas sešas sekundes. Kāpēc šo automātu paslavēju? Tā reakcija uz “kikdaunu” (gāze grīdā!) bija tiešām izcila. Vienā mirklī 5500 apgriezieni. Un tā arī paliek visu ieskrējiena laiku.
Ne visi “automāti” ir tādi. Lētākie – pavisam kūtri. Un patiešām “zirgu skaitam” atbilstošas dinamikas sasniegšanai arī visai dārgiem vajadzēs palīdzēt manuāli. Ko, iespējams, nepratīsi. Un tas sīkais pabrauks tev garām…
Cik “zirgus” vajag?
Dot kategoriskus padomus tikpat kategoriski atsakos. Labākais auto katram ir cits. Tādēļ – turpmāk teiktais ir tikai sirma vīra improvizācijas izvēles džungļos. Varbūt noder kādam, kurš SAVU auto izvēlēties grib ne vien emocionāli, bet arī saprātīgi.
Pirmais auto, kuru stūrēju viens un pats, bija tēva “Moskvič 401”. Līdz šim vēsturiskajam brīdim (1969. gads) jau kādus 200 000 km mežu melioratoram Aleksim un viņa ģimenei nokalpojis. Jauda? 24 “zirgi”. Smieklīgi, vai ne? Bet – pa vējam un no Baložkalna ieskrējies, tas sagrieza toreiz vēl šaurās Pleskavas šosejas aleju 90, pat drusku vairāk, km/h priecīgā ņirbā. Turpinājām ar kādiem 70, Siguldā pie meitenes bijām pēc nepilnas stundas. Vai tagad tur nonāksiet daudz ātrāk?
Mans (nu jau patiešām mans) otrais auto bija “BMW”. Kāda Kurzemes saimnieka šķūnī kopš karalaikiem labi saglabājies 1939. gada 325. modelis. Ar supermotoru – seši cilindri rindā. Zirgspēku divreiz vairāk nekā “Kārlītim”. Lielos spārnus maķenīt plivinādams, tas spēja sasniegt radara kvīti pelnošu ātrumu. Dziedāja tādu tenora dziesmu, līdz kurai mūsdienu četrstobru reperiem netikt. Trūkumi? Ne jau lēnums. Ziemas rītos labu brīdi nejauki krakšķēja sasalušās virsbūves koka stenderes un sliekšņi. Apkures (tāpat kā “Kārlītim”) – nekādas. Aizsalušus stiklus kasīju ar kancelejas plastmasas trīsstūri. Un priekšējo durvju ačgārnā vēršanās (eņģes pie vidējās statnes) bija vienkārši stulba.
“Bembi” pārdevu “VAZ” ēras sākumā. Un “žicīšu” 55–70 zirgspēki ieveda mūs 120+ km/h pasaulē. Neierastā klusa ātruma vidē, kuru turklāt tolaik netraucēja nekādas fotokameras. Vispārējais 90 km/h ierobežojums tik tikko dzima un kontrolēts praktiski netika.
Tad lūk – savu personīgo 70. gadu rekordu trasē Rīga–Liepāja (stunda un 45 minūtes) neesmu pārspējis vēl šodien, lai gan lietoti pat četrreiz jaudīgāki rīki. Visi mani nākamie auto bija pārāk ātri videi, kurā mēs dzīvojam, un rekordi tika stādīti citur. Mans lielākais ātrums, piemēram, tika fiksēts Jordānijas tuksnesī, kur “Peugeot” deva žurnālistiem pamēģināt 406. modeļa kupeju. V6 motors, 190 ZS – 255 km/h.
Mana 1996. gada “Opel Omega” (ne ar lielāko V6, bet šķietami pieticīgu 2,0 l 136 ZS motoru) savu īsto dziesmu uzdziedāja tikai vienreiz dzīvē – naktī uz Vidusjūras autobāņa, kad atceļā no Spānijas iestellēju kruīza kontroli uz 180 km/h un, ģimenei guļot, klausījos Vivaldi gadalaikus.
2001. gada “BMW 316i” nebija tik kārs uz maksimumu, bet gluži vai raudāja, ja tam nedevu ātrus (tā ap 150 km/h) slalomus. Bet kur Latvijā tādus dabūt? No Tukuma caur Milzkalni uz jūrmalu? No Talsiem caur Laucieni uz Rideļiem un Enguri? Var jau. Bet nedrīkst. Ne tikai iespējamu sodu dēļ. Nepieklājīgi tas pret tuvējiem līdzpilsoņiem. Var nepatikt pasažieriem.
Pilnpiedziņas “Nissan X-trail” un “Qashqai” sportiskās tieksmes apmierināju “Brīvkalnu” ziemas trasē vai vasarā uz grants – klusos un tukšos ralliju ātrumposmos, divriteņu piedziņai grūti pieejamās sēņu takās. Pārējā laikā (95% mūža) šie 21. gadsimta autobūves sasniegumi murrāja ar trešdaļu no dārgus resursus tērējot būvētās un par lielu naudu pirktās jaudas. Autori priecājās par peļņu. Jādod taču publikai, ko tā vēlas…
Labi, beidz muldēt, vecais īgņa! Tādu frāzīti skaļi neesmu dzirdējis, bet redzēju gan daudzu klausītāju sejās, kad toreiz vēl atļautu publisku uzstāšanos reizēs auto ražotāju veicināto jaudas hipnozi (piedevām papildinātu ar digitālas atkarības rīkiem) saucu par noziegumu pret cilvēci.
Bet “muldēt” nebeigšu, jo patiešām domāju, ka piepildīt pasauli, kurā gandrīz nekur nedrīkst braukt ātrāk par 90 km/h, kur stūrē tūkstošiem cilvēciņu, kuru iemaņas līdz lielākiem ātrumiem nav pilnveidotas, ar spridzekļiem, kuru potences ir ap piecām sekundēm līdz simtam un vēl otrs simts piedevām, tas nudien nav ne gudri, ne labi. Simt “zirgi” uz tonnu dod pietiekamu dinamiku. Viss pārējais – izšķērdība un augstprātība. Dabas piesārņošana arī.
