“Ja nav dzimtās valodas, tas var būt ceļš arī uz depresiju.” Saruna ar skolotāju Ingu Zemīti 56
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Tā nav mīkla, bet daudzu Latvijas skolu ikdiena, kad skolēni starpbrīžos izvēlas sarunāties angliski. Ādažu Brīvās Valdorfa skolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Inga Zemīte atzīst, ka arī viņu skolas gaiteņos latviešu valodas vietā nereti ielaužas svešvaloda, un dalās pieredzē, kā ar kolēģiem cenšas šo paradumu vērst uz labu.
Uzaicināt uz sarunu Ingu Zemīti pamudināja viņas uzstāšanās Latviešu valodas aģentūras augusta sākumā rīkotajā konferencē “Latviešu valoda skolā 2021”, kurā piedalījās vairāk nekā 500 pedagogu.
Skolotāja iepazīstināja ar 35 gadu pedagoģiskajā praksē izveidotiem un pārbaudītiem paņēmieniem, kā viņa saka, baušļiem, kā arī vairākkārt uzsvēra, ka visa mācību procesa atslēga tomēr ir pedagogs.
“Ja skolotājs degs un gribēs iemācīt to, kas ir viņā, tad arī skolēnu tas, iespējams, uzrunās.” Nevairījās iemest akmeni izglītības reformas jaunā termina “pašvadīta mācīšanās” autoru dārziņā, vērtējot to kā latviešu valodas likumiem neatbilstošu konstrukciju.
Ar Ingu esam novadnieces un senas paziņas, tāpēc uzrunāju viņu ar tu.
No tavas runas konferencē šķita, ka zini atbildi, kāpēc latviešu bērni starpbrīžos skolā vai citur sarunājas angliski?
Varbūt šad un tad nojaušu. Ja paskatāmies laikrakstos, žurnālos un internetā, tur ir tik daudz anglicismu, ka sāk kļūt par normu! Jāņem vērā tas, ka cilvēks, īpaši bērns, atdarina un uz tā bāzes pēc tam veido kaut ko savu, bet šādi mēs viņu iemācām un pamudinām vairāk lietot angļu valodu.
Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā bija apmaiņas projekts ar itāļu skolēniem, un viņi, dzirdot, ka latviešu skolēni savā starpā runā angliski, pajautāja – vai jums kā tautai nav pašcieņas, ka tik daudz lietojat svešvalodu?
Mūsējie jutās šokēti, jo nebija par to aizdomājušies! Pirms diviem gadiem piedalījos radio diskusijā, kāpēc skolēni negrib mācīties latviešu valodu.
Sarunas dalībnieki teica, ka bērnu valoda kļuvusi tīrāka, jo vairs nelietojot krievu žargonu, bet to, ka viņi lieto angļu žargonu, nebija ievērojuši. Esam paaudze, kurai ikdienā angļu valoda nav nepieciešama, tāpēc mums tā negriežas ausīs, varbūt arī tāpēc process ar angļu valodu aizgājis pašplūsmā.
Varbūt tā ir kā kaite, kas ar laiku pāriet?
Ir teorija, ka visi skolēni runā žargonā un, kad izaug lieli, vairs to nelieto. Var piekrist, jo mēs visi kaut kad to lietojām, atceries, bija učene, diņķene utt. Kad šos vārdus aiznesu uz mājām, mamma noteica – negribu dzirdēt, ka tu tā runā. Iespējams, ka interneta laikmetā, kur katrs ielien sevī, sarunu par šo tēmu ar vecākiem vairs nav. Nav šī striktā – tā nedari!
Vai redzi ceļu, kā angļu valodas ielaušanos runā varētu mazināt?
Skolā mums ir bijis gads, kad noteicām sev par prioritāti tīru un skaidru latviešu valodu – kā rakstām uz tāfeles, sarunājamies u.c. Vienojāmies – ja skolēni starpbrīdī runā angliski, mēs reaģējam.
Kā tu reaģēji?
Tiem, kurus pazīstu labāk, nospēlēju mini teātrīti ar pārspīlētiem angliskiem terminiem un intonāciju, citiem ar izbrīnu jautāju – kāpēc runājat angļu valodā, vai tad latviski trūkst vārdiņu?
Attieksmei jānāk no ģimenes un skolas. Vecākiem sarīkojām vairākas lekcijas par to, kā dzimtā valoda ietekmē domāšanu – ja to nepadziļinām, bērna domāšana arī svešvalodā neattīstās. Vienu lasīju par Zentu Mauriņu – kāpēc viņa rakstīja latviešu valodā, lai gan varēja to darīt vāciski, jo visapkārt taču bija vāciski runājoša sabiedrība.
Kāpēc Rūdolfs Blaumanis iesāka rakstīt vācu, Aleksandrs Čaks – krievu valodā, taču turpināja tikai latviski, lai gan lasītāju loks vācu un krievu valodā bija daudz lielāks. Kāpēc pirmā latviešu moderniste Ilze Šķipsna, kas dzīvoja ASV, rakstīja latviski? Jo augstskolas profesors, kuram viņa aiznesa savu pirmo darbu angļu valodā, teica – raksti savā valodā!
Vai valodas klimats skolā izmainījās?
Kad visi sāka rūpēties par dzimtās valodas tīrību, tas tiešām mainījās uz labo pusi!
Kā vecāki uztvēra skolas ierosmi?
Teica paldies, jo nebija aizdomājušies, ka dzimtajai valodai ir tik liela nozīme domāšanas attīstībā. Ģimenēs, kurās vecākiem ir katram sava dzimtā valoda, bērni bieži vien sāk runāt vēlāk nekā viņu vienaudži.
Zinātniski ir pierādīts, ka smadzenes meklē pirmo valodu, kas nenotiek ar apziņu, bet fizioloģiski, un, kad ir atradušas, bērns sāk runāt, turklāt abās valodās, bet viena no tām ir primārā. Ja nav dzimtās valodas, tas var būt ceļš arī uz depresiju, jo cilvēka identitāte ir valoda.
Kad 10. klasē man saka – es labāk varu lasīt angliski, dodu šo iespēju – labi, mums tūlīt būs Viljams Šekspīrs, lūdzu, lasi to oriģinālā! Ar Oskaru Vaildu notiek tas pats.
Pēc kāda laika dzirdu – skolotāj, kur ir latviskais teksts? Šie bērni, kurus dažkārt skarbi nosaucu par vervelētājiem, dzīvo seklā valodas slānī, visai bieži viņu sarunās trīs vārdi ir angliski, viens – latviski.
Tavi skolēni grāmatas lasot no vāka līdz vākam. Kā veicas ar latviešu klasiku?
Kļūst arvien grūtāk, jo valodā ir daudz vārdu, kurus vairs neizmantojam. Interese par darbiem mainās – atceros laiku, kad ne par ko nevarēju skolēniem tikt klāt ar Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”, toties gāja Edvarda Virzas “Straumēni”! Tagad ir otrādi, droši vien savu izdarīja filma, lai gan “Dvēseļu putenis” uzvirmoja jau pirms tās, un “Straumēni” sāk noplakt.
Ir darbi, kuriem dodu intrigu, kādu saistošu autora biogrāfijas faktu, lai skolēnam par to rastos interese. Par intrigām runājot… Kādreiz tā nevērīgi saku – vai pamanījāt to vietu, kur Raiņa “Pūt vējiņos” Zane ir stāvoklī? Un visi tūlīt pamostas!
Man patīk mirkļi, kad pēc jautājuma sastingst gaiss un no acīm redzu, ka viņi domā. Reiz pat zūmā tādu noķēru – visas bildītes vienā brīdī sastinga, šķita, ka internets uzkāries.
Viens no taviem baušļiem – lietot stundā bagātu valodu, nevairīties no apvidvārdiem un jaundarinājumiem. Kā tu to dari?
Vidusskolā ļoti daudz runāju, kā bērni saka, mīklās. Lietoju frazeoloģismus, piemēram, ienāk skolēns klasē pēc starpbrīža, un es saku – vai nu ej ārā, vai es te cirvi pakāršu! Daļa klases smejas, bet citi – ne un pažēlojas, ka nevarot mani saprast. Un tad citi iztulko.
Konferencē teici, ka runāšana angliski starpbrīžos ir arī latviešu valodas skolotāju problēma.
To tagad sauc par izdegšanu. Kad es kā jauna skolotāja strādāju un devu visu no sevis ārā, vienā brīdī sāku piekust, taču no malas jau nevar iemācīt, ka ir ne tikai jādod, bet arī jāņem.
Mirklī, kad notiek ņemšana, skolēns sāk justies svarīgs, un tad viņam sāk gribēties skolotāju uzskatīt kaut mazliet par autoritāti. Un te mēs nonākam pie aspekta – ja latviešu valodas skolotājs savā skolā nav autoritāte, tad arī valoda tāda nav.
Kā var iemācīt valodu, ja skolotājs vairs nemīl to, ko dara? Jāsameklē, kas viņu kā cilvēku spēj spārnot! Lai cik savādi tas izklausītos arī manā vecumā, ir jāpaspārnojas.
Vajag kaut kur aizbraukt, redzēt daudz kultūras un mākslas, un tad esmu uzspārnojusies. Ja to nedabūju, sāku piekust.
Jaunam pedagogam vajag padomdevēju, tev bija brīnišķīga skolotāja Velta Grimma, par kuru Saulkrastos un Zvejniekciemā vēl tagad klīst leģendas. Ko no viņas ieteikumiem joprojām izmanto?
Ko vēlāk lasīju arī Valdorfa pedagoģijas pamatlicēja Rūdolfa Šteinera rakstos, ka vienā nodarbībā jābūt emociju galējībām – tā nav mācību stunda, kurā nevar gan pasmieties, gan pārdzīvot.
Skolotāja rūpe, lai visiem būtu interesanti.
Nevaru pielāgoties vidusmēram, jo tad gudrākajiem bērniem nav ko darīt. Latiņa jābīda tā, lai astīte neaizvilktos tik tālu, ka bērni jau čuč, un savukārt tiem, kas grib lidot, lai būtu kur lidot.
Esi piedalījusies arī starptautiskās konferencēs, vai arī citur kolēģi ir norūpējušies par savas valsts valodu?
Vēl nesen kādā starptautiskā konferencē Nīderlandes pasniedzēja man saka – ko jūs ņematies ar to savu valodu? Ā, sapratu, jūsu valstij taču ir tikai 100 gadu. Viņi mūs līdz galam nesaprot.
Cik tad mēs esam, kuriem latviešu valoda rūp? Vienmēr saku – Krišjāņa Valdemāra grupai bija tikai vienpadsmit cilvēku un, paskat, ko viņš paveica!
Vai par valodu esi norūpējusies?
Par valodas dziļumu. Sarunvaloda nekur nepazudīs un nenomirs. Eiropā kā mode sāk atgriezties lasīšana, filozofēšana, bet pie mums to vēl nemanu.
Konferencē vienīgā pievērsi uzmanību neveiklajam darinājumam “pašvadīta mācīšanās”.
Doma ir ļoti laba – cilvēkam ir jāmāca mācīties un pašam jākontrolē tas, ko viņš dara, bet vārds šķiet kā kalambūrs un ir ļoti dīvains. Latviešu valodā darbības vārdam ir divas galotnes – tiešā un atgriezeniskā: mazgāt, mazgāties; spēlēt, spēlēties; ārdīt, ārdīties.
Atgriezeniskā galotne norāda, ka darbība ir vērsta pret darītāju vai ap darītāju. Tāpat ir ar mācīt, kas nozīmē kādu mācīt, bet mācīties – pašam ar sevi darboties. Un pieaugušajam ir jāpalīdz bērnam šo procesu veikt.
Kāpēc “mācīties” priekšā ir “pašvadīta”? Izskatās, ka vienkārši no angļu valodas esam pārņēmuši “selflearning”.
Viens piemērs ar Raiņa dzejoli, ja mēģinām to pārveidot “pa jaunam”: Pats pašcīnies, pašpalīdzi, pašdomā, pašspried un pašsver, Pats esi kungs, pats savai laimei durvis pašver… (“Pats cīnies, palīdz, domā, sver, Pats esi kungs, pats savai laimei durvis ver”).
Izglītojamie, kā Izglītības likumā nosaukti skolēni, arī ir tāds valodniecisks kroplītis.
Nu jau to lieto ļoti maz. Vairāk mani kaitina, ka grāmatu sauc par rīku – no angļu valodas vārda “tools”.
Kāpēc un kas rada tādas valodas aplamības?
Kaut es to zinātu! Varbūt tas izriet no mūsu mentalitātes – jo sarežģītāk, jo labāk? Vienlaikus atceros akadēmiķa Jāņa Stradiņa teikto – jo vienkāršāk, jo labāk.
Man liekas, ka tas ir procesa rezultāts, kurā esam mācīti izvēlēties atbildes no jau dotiem piemēriem, kas nerosina patstāvīgu domāšanu.
Varbūt tas, kas tagad notiek skolā ar pašvadīto mācīšanos, tomēr veicinās domāšanu, taču vienlaikus kaut kas tiek paņemts arī tīri automātiski.
