Romualds Ražuks: Trīs vaļi veselības aprūpes finansēšanā 2
Neatliekams valdības uzdevums ir atrast iztrūkstošo finansējumu Latvijas veselības aprūpes sistēmai. Citas tautsaimniecības jomas tika attīstītas uz iedzīvotāju veselības rēķina, un tagad esam izvēles priekšā: vai spēsim saglabāt sociāla, valsts organizējama tipa veselības aprūpi, kā no mums to prasa Satversmes 111. pants. Vai gluži pretēji – risinājums tiks virzīts dominējošās privātās, maksas medicīnas sistēmas virzienā.
Ja Latvijas veselības aprūpes budžets būtu vismaz Lietuvas līmenī, tam būtu jābūt nevis 800 miljonu lielam, bet jāsasniedz 1 miljards 100 miljoni eiro. Iztrūkst vismaz 300 miljoni eiro! Valdība drudžaini meklē naudas avotus, ātri uzpeld un tikpat ātri nogrimst dažādas idejas par PVN atcelšanu zāļu piegādēm, 1% novirzīšanu veselībai no sociālā budžeta un citas. Dabiski, ka šāda veida ātriem risinājumiem cauri netiksim, nepieciešams sistēmas risinājums, kas nodrošinātu ilgtspējīgu veselības aprūpes finansēšanu. Ko darīt? Kur meklēt atbildi?
Risinājums atrodas tepat, mums deguna priekšā. Kaimiņos Igaunijā un Lietuvā jau vairāk nekā 20 gadus darbojas valsts veselības obligātās apdrošināšanas sistēma, kas papildus vispārēja valsts budžeta finansējumam nodrošina veselības aprūpes sistēmas dzīvotspēju. Lietuvā tie ir 9%, Igaunijā – 13% no bruto algas (Igaunijā no apdrošināšanas fonda maksā arī īslaicīgu slimības pabalstu). Pensionārus, nepilngadīgos, studentus, invalīdus apdrošina valsts, bet no strādājošo algām tiek maksāts šis veselības maksājums.
Mūsu kaimiņvalstīs veselības aprūpes finansēšana balstās, tēlaini izsakoties, uz trim vaļiem. No vispārējā valsts budžeta tiek finansēta neatliekamā palīdzība, HIV/AIDS, tuberkulozes, C hepatīta un citu slimību ārstēšana, kā arī grūtnieču aprūpe. Plānveida palīdzība tiek segta no obligātās veselības apdrošināšanas iemaksām, bet atlikušās vēlmes nodrošina brīvprātīga apdrošināšana privātajās apdrošināšanas sabiedrībās. Analizējot vairāku valstu praksi, var secināt, ka tikai šī triāde kopumā var nodrošināt stabilu un ilglaicīgu pieaugošo veselības aprūpes izdevumu segšanu. Katrs atsevišķi paņemtais finansēšanas avots viens pats vai, kombinējot divus, nespēj tikt galā ar izdevumu segšanu. Neraugoties uz to, vai tā būtu Lielbritānija ar milzu budžetu vai nelielā Igaunija.
Diemžēl Veselības ministrija turpina skaidrot, ka atteikšanās no obligātās valsts veselības apdrošināšanas ieviešanas ir ārkārtīgi laba lieta, jo, redziet, Latvijā veselības jomā visiem pieejams viss, nav nekādu ierobežojumu. Bet tur jau ir tā nelaime, ka veselības pakalpojumi nav pieejami lielai daļai iedzīvotāju, par ko arī liecina starptautisko organizāciju dati par ārkārtīgi zemiem Latvijas iedzīvotāju galvenajiem veselības rādītājiem.
Valdības vadītājs Māris Kučinskis un finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola visiem spēkiem virza vispārējo nodokļu reformu. Tās sauklis ir “Ieviesīsim Igaunijas nodokļu reformas modeli Latvijā!”, un tad pēc diviem trim gadiem sekošot ekonomikas uzplaukums. Taču netiek pastāstīts viss par Igauniju. Tiesa, 2000. gadā Igaunijā tika veikta vispārējā nodokļu reforma ar akcentu uz reinvestētas peļņas neaplikšanu ar uzņēmuma ienākuma nodokli. Taču pirms tam, 1996. gadā, igauņi ieviesa valsts obligātās veselības apdrošināšanas sistēmu un nedaudz vēlāk arī noteica vienīgā mājokļa atbrīvošanu no nekustamā īpašuma nodokļa politiku. Igaunijas iedzīvotāji tika pasargāti. Mums tā visa vēl nav. Bet tagad, kad tiek solīts pārskatīt lielu daļu nodokļu, viss ir sakustējies un ir īstais laiks, lai beidzot varētu atrisināt gan veselības aprūpes sistēmas finansējuma, gan nekustamā īpašuma nodokļa problēmas Rīgas reģionā.
