Trīs Ulrihi “Pelnu sanatorijā”. Saruna ar režisoru Dāvi Sīmani 1
Parīt, 21. janvārī, pirmizrādi piedzīvos režisora Dāvja Sīmaņa pirmā pilnmetrāžas spēlfilma “Pelnu sanatorija”, kurai viņš kopā ar Tabitu Rudzāti ir arī scenārija autors.
… Ir Pirmā pasaules kara pēdējās dienas, atvaļināts vācu kara ārsts Ulrihs tiek nosūtīts uz nomaļu sanatoriju, kur ārstējas karā mentāli traumēti kareivji. Viņam atklājas dīvaina sapņaina pasaule, kurā valda miers un aizmirstība. Tas izrādās pārbaudījums ārsta racionālajam prātam un apņēmībai ieviest kārtību. Savukārt negaidīta pieķeršanās kādam pamestam, mežonīgam zēnam ļauj Ulriham atgūt notrulināto cilvēcību…
– Kad “Kultūrzīmju” 5. janvāra numurā publicējām kadru no filmas ar tās darbības norises vietu – sanatoriju – simbolizējošo ēku, mistisku un spokainu kā senu pili, ne viens vien lasītājs vaicāja, kur Latvijā tāds nams atrodas?
D. Sīmanis: – Kaut filmā darbība notiek Kurzemē, bildē redzamā ēka, kas spēlē sanatorijas lomu, ir Lazdonas muiža Vidzemē, tuvu Madonai. Šo vietu izvēlējāmies tās vizuālo īpašību dēļ, kas atbilda vēsturiskiem attēliem no kara laika. Tās drūmums savā veidā arī atbilst filmas idejai, ka līdz karam valdošā uzticēšanās cilvēka racionalitātei, sabiedrības progresam un sadarbībai pēkšņi bija izrādījusies ilūzija. Pirmais pasaules karš kā lūzuma punkts ir gan atgādinājums, gan brīdinājums. Bet vēsturiskais brīnums jeb mistiska sakritība ir tajā, ka brīdi pēc filmas pabeigšanas mums pienāca ziņa no Madonas novadpētniecības muzeja, ka uziets fotoattēls no strēlnieku laika, kā arī ir ziņas, ka Lazdonas muižā Pirmā pasaules kara laikā patiesi bijusi tāda veida ārstniecības iestāde kā filmas stāstā. Pārsteidzošs atklājums. Tā kā filmas darbība notiek 1917. gadā, nākamgad tā laika notikumiem apritēs tieši simt gadu.
“Pelnu sanatorijas” ražošanas laiks mazliet paildzinājās tādēļ, ka diezgan ilgi strādājām montāžā ar Lietuvas kolēģiem, jo filma ir mūsu kopprodukcija ar Lietuvu, kur tā savulaik ieguva augstāko novērtējumu Lietuvas kino centra izsludinātajā konkursā un tādējādi ieguva iespēju pēcražošanas darbus – montāžu un skaņas montāžu – veikt Lietuvā. Tas, protams, no vienas puses, ir ļoti labi, jo Lietuvā ir augsta līmeņa profesionāļi, un arī man tā bija vērtīga pieredze. Taču, no otras puses, nemitīgi pārvietojoties starp Rīgu un Viļņu, sajutos kā dzīvojot uz ceļa, autobusā starp abām pilsētām…
