– Varbūt atjaunot obligāto iesaukumu? 9
– Nez, vai varam to darīt. Vai x stundā visi šaus pareizajā virzienā. Lietuviešiem cita štelle, viņi var. Padomā, pirms 25 gadiem tak nebija tā, ka mēs, letiņi, gājām pirmie, krūtis izriezuši. Nē, bijām iedzinējos. Pa lielai daļai sekojām lietuvjiem, kuri bija vienotāki. Viņu delegācija Kremļa kongresu zālē sēdēja mums priekšā. Vienā dienā visas vietas tukšas! Visi kā viens aizgāja! Bet mums teica – puiši, vīri, kas grib, var palikt, kas grib, var braukt mājās. Nebija revolucionāras disciplīnas, turklāt rubikieši turēja savu kanti.
– Toreiz lietuvieši bija priekšā, tagad atzīst igauņu pārākumu visās jomās. Tas nosit nacionālo pašapziņu!
– Tā notiek uz katra soļa, tikai hokejā sitam igauņus pušu. Viņi māk izlemt lietas, ievākt nodokļus, mēs ne. Latvijā ir par maz patriotiska noskaņojuma. Nav dižu rezervju tautas sastāvā. Gribas Briselei paklausīt un pakalpot, nevis visur virzīt nacionālās intereses pa priekšu.
– Ko sakāt par Kučinska valdību – būs mazāk paklausīga?
– ZZS tagad zirgā. Premjera amats, skaiti, arī prezidenta. Reitings uzskrūvēts. Kučinskis? Krievijā ir teiciens – tu esi lāga puisis, bet ērglis gan ne. Latviešiem laikam patīk tādi piezemēti politiķi.
– Kā jāatzīmē valsts de facto atjaunošanas apaļā jubileja? Vai pats dosieties uz Rīgu, uz svinīgiem pasākumiem?
– Nevaru teikt, ka Ločmelis aizmirsts, jo uz valsts jubilejām man vienmēr atsūta ielūgumu zelta burtiem. Nevar galīgi nolaisties, būtu jābrauc svinēt. Bet jāsaka – manā apziņā 21. augusts nav īpaši ierāmēts un izcelts, ja salīdzina ar 4. maiju. Redz, laikam tāpēc, ka toreiz galvenie notikumi un pretestība pučistiem bija Jeļcina štābā un ar demokrātijas nelokāmo piekritēju pacelšanos pie Maskavas Baltā nama. Rīga šai lietā bija diezgan bezpalīdzīga, un lielākoties noskatījāmies, kā “Gulbju ezeru” nospēlē līdz galam un kā pienāk gals vienai impērijai. Tomēr 25 gadi ir nozīmīgs laikposms atjaunotas valsts dzīvē, jāatzīmē ir.
