Latvijā ir par maz patriotiska noskaņojuma 9
Intervija ar tagad pensionāru, bet 1991. gadā PSRS Tautas deputātu, krāslavieti Ādolfu Ločmeli.
– Ločmeļa kungs, pirms kļuvāt par PSRS Tautas deputātu, Krāslavas rajonā vadījāt kolhozu, kam vienīgajam Latvijas PSR ļāva nest nosaukumu “Brīvība”. Vai pats kā “Brīvības” saimniecības priekšsēdētājs domājāt, ka atgūsim valstisko neatkarību?
– Nē. Es gan uzreiz gāju pa tautfrontiešu taku. Vienīgais no vietējiem priekšsēdētājiem. Citi bija disciplinētāki, un, trakas lietas, mūsu rajona kompartijas 1. sekretārs taču darbojās glābšanas komitejā pie Rubika. Bet neticēju, ka Latvija kļūs neatkarīga. Pat tad vēl ne, kad Dagdā uzvilka pirmo sarkanbaltsarkano karogu un pēc tam uzstutējām arī Krāslavā. Nelikās, ka aiziesim līdz galam. Pat bijām nobijušies par savu drosmi.
– Kad bailes sāka pāriet? Kad nokļuvāt Maskavā par deputātu?
– Kad Maskavā nobalsojām par PSRS konstitūcijas 6. panta strīpošanu, ar ko likvidēja Komunistiskās partijas vadošo, virzošo lomu. Kad roku pacēla pat daudzi vidusāzieši, krievi, tad šķita, ka būs cauri ar PSR savienību, ja šitā uzdrīkstējušies. To saprata daudzi. Vēl bija lieli cīniņi ar kontrspēkiem, notikumi pirms 25 gadiem, ko atceramies kā trīs trauksmes pilnas dienas, bet viss veda pie nenovēršama vecās sistēmas sabrukuma.
– Kādas spilgtākās darbojošās personas palikušas atmiņā no PSRS Tautas deputātu kongresa laika?
– No krievu deputātiem spilgtākais bija Sobčaks. Vienuvakar viņu intervēja Maskavas žurnālisti. Gadījos blakus, pīpēju. Sobčaks sāka klārēt, ka viņā jau ieklausās, viņam ir ietekme. Ka daudzos viedokļos viņam vairs nesaskan ar Gorbačovu. Tas nu bija itin lecīgi un pārliecināti. No “sliktajiem puišiem” atmiņā palicis Jegors Ļigačovs. Tas turējās visietiepīgāk un cietpauraināk demokrātu un ortodoksu pretimstāvēšanā. Bet Sobčaks, Maskavas mērs Gavrila Popovs, vēsturnieks Jurijs Afanasjevs nāca pie baltiešiem, runāja tāpat kā mēs – vsjo, kriška, ar komunistu varu ir cauri. Kad toreiz, atbraucis Krāslavā, uzstājos kultūras namā, netrūka vīru, kas par tādiem vārdiem bija gatavi akmeņiem nomētāt. Ko Ločmelis atļaujas! Pēc tam Vulfsons kā vēstures zinātājs pieķērās Molotova–Ribentropa paktam, atklājās, kā melots un kā bijis patiesībā – pamazām daudzu saprašana mainījās.
– Kādas ir sajūtas pēc 25 gadiem – vai mūsu brīvība, neatkarība nodrošināta neatgriezeniski? Demokrāti sen prom no varas Maskavā, pie teikšanas vīri, uz kuru darbībām jālūkojas ļoti uzmanīgi, pasaulē notiekot ģeopolitiskas spēles.
– Domāju, ka nereāli pazaudēt ieguvumus. Nu vellos! Šodiendien, pastāvot NATO un ES…
Kaut gan Eirosavienība pārmainās. Ko briti uztaisīja! Eiropā ir norobežošanās politikas piekritēji, nāk dažādi apdraudējumi. Ja es kādreiz būtu nosapņojis, ka Krievija kā ar šķērēm ņem un nogriež Ukrainai Krimu pāri visām starptautiskās kārtības normām, pamodies teiktu, ka bijis murgs. Bet pie mums Putins nez vai iedrošināsies uz atklātu rīcību. Pamusināt – jā. Ja šodien Krāslavā parādītos zaļi kādi tur cilvēciņi, viņiem dotu pretī.
– Bet BBC rāda filmas ar scenāriju, ka te viss varot sākties. Nav jau tā, ka visi valsts neatkarības pretinieki izmiruši un pagalam.
– BBC – tas bija ķinītis. Pretinieki valstiskumam, protams, ir. Lai ko darītu Latvijai par labu, tam, kas pret, nekas nav pieņemams! Un beigas! Šorīt satiku vīru, kurš bija skaidrs kā stikliņš, bet lamāja Krāslavā uzstādīto pulksteni. Priekš kam niekiem naudu tērējuši, kurš skatīšoties pulksteni! Gribēju viņam teikt – nomierinies, tas saskaņots ar Vešņakovu. Tad varbūt būtu labi. Vecus interfrontiešus laikam tikai nāve izlabos. Reāli pastāv divas kopienas ar diviem noskaņojumiem par Latvijas neatkarību. Varbūt pretiniekiem vairs nav tik liela skaļuma un bravūras, bet rūkšana liela.
– Un ja nu viņi tiktu pie varas?
– Nekas labs nebūtu. Nu – Ušakovs pārņēma Rīgu. It kā nav pārāk sarkanus podus nogāzis, tomēr valodu referendumu atbalstīja. Paskatīsimies no citas puses – tas pats Lembergs. Cik reizes nav nogānījis NATO? Runājis pa prātam Maskavas televīzijās?
– Kāds ir jūsu spriedums, cik iedarbīga ir Krievijas propaganda uz vietējiem cilvēkiem?
– Pompozā 9. maija svinēšana, kas Rīgā notiek pie Pārdaugavas pieminekļa, ir lipīga lieta. Arī priekš jaunatnes, jo krievu skolēni tur iet. Bet propaganda akurāt tāda pati kā savulaik pie Hitlera. Tautiešus glābt, un visus “saglāba” zem sava kāškrusta. Mums vairāk jāsargā valsts informatīvā telpa, jāveido ne tik bāli, bet profesionālāki raidījumi, ja grib sasniegt cittautiešus. Man Krāslavā bijuši pazīstami visai izglītoti cilvēki, kuri ne reizes netika ieslēguši kādu Latvijas kanālu, kaut ganpasē latvieši.
– Ik pa laikam runā, ka Latgalē vajag stiprināt latviskumu. Vairāk izvietot valsts iestādes, kādu mūsu armijas daļu. Tā jādara?
– Jā, tas ne tik daudz aizsardzībai, cik audzinošs pasākums. Ja te vēl izvieto solīto kanādiešu vienību, pabraukā ar “Abrams” tankiem, vidusskolēniem būtu ko paskatīties.
