Toreiz 21. augustā biju daudz vairāk spārnots nekā 4. maijā 9
Stāsta Krustpils novada lauksaimnieks Andris Felss, 1991. gadā LR Augstākās padomes deputāts:
– Pārskatāmā vēsturē atjaunotai Latvijai labāku datumu par 21. augustu neredzu. Citi teiks – jā, bet 4. maijs? Vienmēr uzskatu, ka iestāties vidusskolā nav tik svarīgi – svarīgi vidusskolu beigt. Nav svarīgi uz kaut ko tiekties, būtiskais ir sasniegt rezultātu. Un rezultāts ir de facto valstiskās neatkarības atjaunošana 21. augustā. Nevajag galvās ieviest putru ar datumiem, kādus svētkus svinēt, kad un kādēļ uzvelkam karogus. Tāpēc 21. datums man ir ļoti lieli svētki. Todien iekšēji biju daudz spārnotāks nekā 4. maijā. Radās sajūta, ka brīvību vairs nekas neapdraud, komunistiskā partija beigusi pastāvēt, atkarība no Maskavas salauzta. Pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 4. maijā turpretī bija sapratne, ka neatkarību uz brokastlaiku neviens nepasniegs, priekšā ejamais ceļš būs tāls, problemātisks.
Vēsti par puču saņēmu kopsaimniecības dispečeros. Tai laikā pirmdienās un piektdienās vēl vadīju kolhozu, un 19. augusta rītā saradās speciālisti. Nakti biju labi gulējis un sāku dot vadošus norādījumus, kad no cilvēku pelēkām kā zeme sejām nopratu – noticis kas ļoti nopietns. Tad mani apgaismoja. Pa ceļam uz Rīgu aptvēru, ka ir baigās ziepes, nav skaidrs, kas notiks, kā tas izpaudīsies. Uz Maskavas ielas stāvēja bruņutransportieri, un, kad griezāmies uz parlamentu, redzēju militāro tehniku uz Vanšu tilta. Sajūtas bija nospiedošas. Jo pēkšņi saproti, ka var sabradāt un norakt vesela laikmeta, nācijas lielas atmodas sapni un iestrādes, lai to piepildītu. Un piezogas doma – atkal uz 20 vai 30, vai ilgākiem gadiem? Tas nospieda, nevis – kas var notikt ar mani vai kolēģiem. Tas pakutināja vēlāk, kad vadījām naktis, guļot turpat parlamentā uz beņķīšiem, jo omonieši bija draudējuši LTF deputātus izsmērēt pa sienām un ko vēl ne. Bija diezgan drūma neziņa. Pasaule varbūt sašustu, ja ar baltiešiem izrēķinātos, bet nevienu brīdi nebija doma, ka kādi “angļi, amerikāņi” nāktu palīgā, mūs aizstāvētu. Šodien esam NATO, bet arī pārāk ilgi esam “stūmuši fufaiku”, nevis apzinīgi pildījuši uzņemtās saistības valsts aizsardzībai. Pienāk brīdis, kad lietas jākārto reālistiski. Ja es būtu aizsardzības ministrs, savu mūžu tik vieglprātīgi nerīkotos ar aizsardzības budžetu, kā rīkojās ministri kādu laiku atpakaļ. Esmu vienmēr nodarbojies ar tautsaimniecību. Tas nozīmē rīkoties praktiski un bez izšķērdības, kā nereti gadījies kantoros sēdošiem, kuri maina ķebļus, bet ne attieksmi. Uz nākotni jau cerīgi skatāmies, lai cik ziepīgi te mēdz iet, bet skrobe metas par to, ka attīstāmies tik lēni un neefektīvi. Besī nost, kā paiet cilvēku dzīve brīvā valstī, bet progress nenotiek pēc loģiskām likumsakarībām. Augšā ir šādu tādu grupu intereses, bet par valsts interesēm pasvilpot!
Puča dienās bijām vienotāki. Atceros, kopā ar mums bija Jēkabpils miliči, citi bruņoti vīri. Tur bija lieta, ka 21. datumā bija skaidrs, ka Ārkārtas stāvokļa komiteja izgāžas, bet Rīgas omonieši bija neregulējama organizācija, kas varētu mēģināt uz savu roku mūs izkūpināt un atriebties. Bet deputātiem visu laiku bija jābūt sēžu zālē, nodrošinot kvorumu, lai jebkurā brīdī pieņemtu jebkuru lēmumu. Tos pieņēma bez šķobīšanās, kaut omonieši braukāja pa Doma laukumu. Vienbrīd mēģināja pavilkt barikāžu klučus, bet neizdevās. Ja tiktu garām, kas zina, ieņemtu mūsu māju. Paldies lauku zēniem. Domāju – jēkabpilieši, kuri stāvēja sardzē, šautu pretī. Deputāti? Katram būtu jāpieņem savs lēmums. Bijām kailām rokām, un izplatīja oficiālo nostāju, ka pasaulei pēdējā nododamā vēsts būtu – tika likvidēts miermīlīgs neatkarīgas valsts parlaments, likumīga tautas vara. Bet pie tādiem apdraudējumiem bijām pieraduši kopš barikāžu laika, kad arī diennaktīm dzīvojām parlamentā.
Pēc tam, es gribētu teikt, notika brīnums. Pirmā bezdelīga atlidoja naktī uz 20. augustu. Guļot klausījāmies radio, piepeši dzirdam – runā Boriss Jeļcins. Stāsta, kurš kara apgabals pagriezis stobrus pretējā virzienā. Tas bija priecīgs, uzmundrinošs moments, ka vēl kāds tur turas. Tā bija kritiska nakts, bet neviena krieva runu es vēl nekad nebiju uztvēris ar tādu prieku. Noteiktā balss dedza cerību stariņu, un, ja Maskavā nebūtu viena stingra vīra, boļševiku vara visus ilgi čakarētu. Paskatoties VĀSK vīru sejās, bija skaidrs, uz ko viņi spējīgi, un tās radīja nolemtības sajūtu, ka iestāsies nakts. Kā 1940. gadā – viss, priekškars aizkrīt. Ja Jeļcins Maskavā padotos, mēs viņu priekšā būtu vien mazs puteklītis. Lai cik mēs Rīgā liktos lieli savās biksēs, protams, ka viss izšķīrās Maskavā. Baltieši jau no sākuma urbināja, kustināja, bet neiztiktu bez PSRS demokrātiski noskaņoto un aktīvo cilvēku palīdzības režīma brucināšanā. Un augonis plīst, kad tas ir nobriedis.
Tad pienāca cits par citu labāki jaunumi. Ar puču Maskavā bija cauri. VĀSK likvidēti, bet Latviju starptautiski cita pēc citas atzina Islande, Dānija, Krievija, pārējās valstis.
Tagad, protams, dzīvojam citā kvalitātē, bet no drošības viedokļa nekad nevaram būt pašpārliecināti. Atrodamies stratēģiskā vietā, ko daudzi uzskata par gardu kumosu. Mani izbrīna, ka uzrodas tautieši, kas stāsta, ka Latvijai neesot vajadzējis atrasties NATO. Vai viņiem nav nekādas vēsturiskās atmiņas, kā viss beidzās, kad mēģinājām spēlēt neitrālu valsti?
