Trīs trauksmainas dienas. Uz augusta puču atskatās toreizējie deputāti Felss un Ločmelis 9
Toreiz, pirms 25 gadiem, 19. augustā tālaika “Lauku Avīzes” redakcijā nebija kapitulantisks noskaņojums. Bet drūms gan. Bija skaidrs, ka šoreiz, aizstāvot savu valsti, ar barikādēm nebūs līdzēts. Stiprie lauku vīri ar smago tehniku nemaz netiktu līdz valdības ēkām pa bloķētiem ceļiem, otrkārt, okupācijas armija bija izvesta ielās un sadursmes prasītu daudzu neapbruņotu cilvēku upurus. PSRS glābēji Janajevs, Jazovs, Pugo un citi bija radījuši pārsteiguma momentu un likās gatavi iet uz visu banku un pāri līķiem, lai tikai noturētu grūstošo komunistisko režīmu un attālinātu Padomju Savienību no galīga sabrukuma.Vai revanša ofensīva saglabāt pusdzīvo impēriju par katru cenu izdotos? Pēc tā, kā maskavieši, ārkārtas stāvokļa ieviesēji, TV studijā sēdēja dīvaini stostīgi un mirkšķināja acis, kā no pusaklas tumsas izvilkti, šķita, ka janajeviešiem varētu pretoties un tad viņu vara un noteikšana nevilktos ilgu laiku.Redakcijas automašīnas izbrauca dažādos virzienos prom no Rīgas, jo sapratām, ka pretoties un nepieņemt varu iespējams tikai uz zemēm, ja galvaspilsētā aizžņaugtu neatkarības centienus. Tā arī toreizējās lauku pašvaldības pārliecināja. Ka turēsies pretī, cik spēka, jo atmodas uzjundīta tauta nevēlas atgriezties padomju režīma bezcerībā un pie brīvības ideālu bojāejas.Trīs trauksmainās dienās viss izšķīrās Maskavā, kur brīvību mīloši cilvēki plikām rokām apturēja tankus. Arī Latvijā neviens negrasījās padoties un spriedzes atmosfērā pieņēma likumu “Par LR valstisko statusu”, kas apstiprināja de facto neatkarību un to, ka šeit neklausīs nekādām Kremļa pavēlēšanām. Stostīgo vīreļu sarīkotajam farsam noteiktais Boriss Nikolajevičs ātri pielika punktu, Latviju atzina starptautiski, izveda Krievijas karaspēku, varējām turpināt iekopt atgūto valsti kā jaunsaimniecību un iet pa Eiropā atgriešanās ceļu.Tas gan jāatgādina. Kolīdz VĀSK paziņoja par varas sagrābšanu un ka Gorbačovs nespēj pildīt PSRS prezidenta amata pienākumus, Latvijas barikāžu otrā pusē tūlīt atradās vīri, kas priekā saberzēja rokas. Ahā, beidzot latviešiem un pārējiem impērijas grāvējiem ieviesīs kārtību! Mūsu neatkarības pretinieki nekur nav pagaisuši. Vēl šodien ir pie labas veselības un darbojas kā iesūtīti Trojas zirgi, spārdoties pretī, musinot, kaitējot, cik var.Mēs paši, latvieši, ne vienmēr esam stāvā sajūsmībā par to, kā valsts vadīta 25 gadu laikposmā. Bieži liekas, ka panākumu un sasniegumu varēja būt vairāk, bet politiskās berzēšanās krietni mazāk. Šo to ietekmēja nelabvēlīgi ārējie faktori, bet pa lielai daļai paši putru esam vārījuši. Kāda iznākusi, tāda ir – uz priekšu jau kūlāmies.Svētku reizē palieku pie pārliecības, kāda bija 1991. gadā – ka Latvijas patriotiskā spēka un nacionālās pārliecības avoti ir Latvijas laukos. Atskatoties “to dienu acīm”, stāsta krāslavietis Ločmelis un krustpilnieks Felss, neatkarības atjaunošanas notikumu līdzdalībnieki, no kuriem pirmais cīnījās Maskavā, bet otrais Rīgā.
