Franks Gordons: Miršu es – mirsi tu jeb trīs “sarkani” eksperimenti 10
“Sarkanais gadsimts” – tā sauc rakstu sēriju laikrakstā “New York Times”, kuros aplūkoti dažādi komunisma aspekti, kas satraukuši pasauli kopš boļševiku apvērsuma Petrogradā 1917. gada vēlā rudenī. Šī Ņujorkas laikraksta iniciatīva pamudināja mani pakavēties pie trijiem, var teikt, “sarkaniem” eksperimentiem apstākļos, kad pēc Otrā pasaules kara beigām viena un tā pati tauta izrādījās sadalīta.
Pēc Hitlera Lielvācijas sakāves padomju okupācijas zona aptvēra tos vācu apvidus, kas atradās starp Elbu un Oderu. 1949. gada oktobrī Staļins lika šajā teritorijā sastiķēt tādu kā valstisku veidojumu ar liekulīgo nosaukumu “Vācijas Demokrātiskā Republika” – VDR. Šis mākslīgais veidojums, kas faktiski bija PSRS protektorāts un kā eksistenci nodrošināja padomju karaspēks, pastāvēja akurāt 40 gadus – līdz 1989. gada oktobrim, un VDR jubilejas parāde Austrumberlīnē kļuva, var teikt, par šī “sarkanā” eksperimenta bērēm.
Raksturīgi te bija divi savā ziņā pretrunīgi aspekti. Pirmkārt, tie aptuveni 16 miljoni vāciešu, kas mita starp Elbu un Oderu, šo valstisko veidojumu negribēja. Par to liecina tiklab masveida bēgšana uz Rietumberlīni un Rietumvāciju, ko ar grūtībām apturēja tikai 1961. gadā uzslietais Berlīnes mūris, kā arī spontānā sacelšanās 1953. gada 17. jūnijā un Gorbačova “perestroikas” mudinātā nevardarbīgā pretošanās kustība 1989. gada rudenī. Novembrī krita Berlīnes mūris, un 1990. gada 3. oktobrī bijušās VDR teritorija kļuva par patiesi demokrātiskās NATO dalībvalsts – Vācijas Federatīvās Republikas – sastāvdaļu.
Taču, otrkārt, daudzos vāciešos izsenis mīt zināms “paklausības gars” (Untertanen-Geist), ar ko izskaidrojams, ka čekas austrumvācu paveids – VDR valsts drošības ministrija jeb “Stasi” – efektivitātes ziņā pārspēja padomju pēckara gadu KGB. “Stasi” aparātā čakli rosījās 91 000 štata darbinieku, un VDR iedzīvotājus ne mazāk čakli izošņāja 190 tūkstoši (!) “stukaču” (Inoffizielle Mitarbeiter, IM).
VDR bija arī savi bruņotie spēki – “nacionālā tautas armija” (Nationale Volksarmee, NVA). 155 tūkstoši kareivju un virsnieku – sauszemes, gaisa un jūras spēki, kuriem, kā liecina nesen atslepenoti dokumenti, kara gadījumā vajadzētu kopā ar padomju karaspēku iebrukt Vakareiropā “ceļā uz Lamanšu”… Taču uzticami šie zaldāti diez vai bija, par ko liecina šīs “tautas armijas” ātrā un gludā izformēšana 1990. gadā.
Otrais “sarkanais” eksperiments norisinājās Āzijas dienvidaustrumos, bijušajā Franču Indoķīnā. Pēc Japānas kapitulācijas 1945. gada 2. septembrī Vjetnamas atbrīvošanās kustības kaujinieki Parīzē izglītotā marksista Ho Ši Mina vadībā sekmīgi cīnījās pret franču karaspēku, kura sastāvā bija arī daudzinātais ārzemnieku leģions. Francija šajā karā zaudēja, un – jau globālās ideoloģiskās pretstāves apstākļos – 1954. gadā šī zeme, šī tauta tika sadalīta divās valstīs – komunistiskajā Ziemeļvjetnamā ar galvaspilsētu Hanoju un antikomunistiskajā Dienvidvjetnamā ar galvaspilsētu Saigonu.
Dienvidvjetnamā franču ietekmi nomanīja amerikāņu aizgādnība, taču demokrātijas attīstību bremzēja apvērsumi un dažādas afēras. Tikmēr komunistiskais Hanojas režīms ar PSRS un Ķīnas labvēlīgo piekrišanu ieplūdināja Dienvidvjetnamā labi apmācītas kaujinieku vienības, un 1965. gadā sākās ārkārtīgi asiņainais un nežēlīgais Vjetnamas karš, kurā ASV karaspēks – ar visu tehnisko pārākumu – zaudēja, evakuējoties no Saigonas 1973. gadā. Kopš 1975. gada mums ir darīšana ar vienotu komunistisku Vjetnamu, kurā tagad jau ir 92 miljoni iedzīvotāju, Saigona tika pārdēvēta par Hošiminu, un Kluso okeānu šķērsoja laivas ar izmisušiem bēgļiem, kuri meklēja patvērumu brīvajā pasaulē.
Taču pēc kādiem desmit gadiem notika brīnumainas pārvērtības. Komunistiskā vadība, atrazdamās politiskā un ekonomiskā izolācijā, krasi mainīja kursu, tika nodibinātas diplomātiskās attiecības ar neseno ienaidnieku ASV, sāka darboties ārvalstu kompānijas. Vjetnamas ekonomiskā izaugsme ir starp straujākajām pasaulē, tomēr politiskā vara joprojām atrodas kompartijas CK politbiroja rokās, tāpat kā Ķīnā. Vjetnama pasludinājusi sevi par konsekventi neitrālu un atteikusies atdot Putina Krievijai bijušo padomju kara flotes bāzi Kamranā.
Trešais “sarkanais” eksperiments – Korejas pussalā: pretstāve 1953. gadā beidzās neizšķirti, un tagad “dzīvo dievu” Kimu dinastijas trešais valdnieks “rotaļājas” ar kodolbumbām un starpkontinentālajām raķetēm, būdams vēl mazāk prognozējams nekā Donalds Tramps.
Šajā sakarā korejiešu parunu “miršu es – mirsi tu” citē “The New Yorker” žurnālists Evans Osnoss, kura garais, izsmeļošais raksts “Uz bezdibeņa malas” publicēts šī žurnāla 18. septembra numurā.
