10
Sarašana ar triecienšauteni
Jau no pirmās dienas pēc rīta skrējiena ar 4,5 kilogramu smago kājnieka ieroci AK-4 nākas saprast – no tā “Meža Mackevičos” nevarēs šķirties nevienu brīdi. Pat guļot tas atradīsies gandrīz vai blakus – karavīra aprīkojuma un apģērba skapītī. Katram jau kopš pirmās dienas, kaut naktī pieceltam, jāzina tā numurs no galvas. Par to pārliecināmies jau drīzumā, kad kaprāļa balss pamodina visu nodaļu un liek nosaukt ieroča numuru. Dienā, kā uz mācībām, tā arī uz kārtējo maltīti ar katliņu ejot, ierocis uzkārts pār muguru. Laiks iet, un pie tā visi pamazām pierod, lai gan reizēm kādam arī gadās “iekrist” un jau pēc vakara jundas, kaut kur skrienot, tas aizmirstas teltī. Dažas reizes nometnes laikā jaunajiem zemessargiem par šo kļūmi jāsamaksā ar nelielām neērtībām – visiem jānoņem ierocim siksna un jāpārvietojas bez tās.
Kad beidzies teorētiskais ieroča apmācības kurss, sākas šaušana ar kaujas munīciju. Tā ilgst desmit dienas, un daudzi to uzskata par labāko dienas daļu. Vienu reizi tas ir ārkārtīgi iespaidīgi, un tā ir nakts šaušana. Jau kopš pusdienlaika visi septiņi vadi uzcēluši sev guļvietas līdzās šautuvei. Taisnās rindās nostiepti gandrīz 170 pončo. No šīs vietas, pamodināti viens pēc otra, visi vadi naktī dodas uz vingrinājumu. Gaisā uzvijas raķetes, kuru degšanas laikā jāpaspēj izšaut visa aptvere. Ik pa brīdim pretī melnajam tumšajam siluetam aizskrien sarkanās trasējošās lodes.
“Karš” mežā
Pāris dienas pirms pamatkursa noslēguma visi vadi pilnā ekipējumā ar ieročiem, ķiverēs, mugursomām, kurās atrodas rezerves formas tērps, pretlietus jaka un citas īpaši nepieciešamas lietas, atstāj nometni. Ne visiem ir vienādi liela izturība, un tādos brīžos palīdz pārējie. Šajā nometnē kopš pirmās dienas ielāgots, ka tos, kuriem ir grūtāk, nepamet, gluži pretēji – viņiem palīdz, un jau pēc neilga laika šie cilvēki ir pārsteigti par savu varēšanu. Pie savas nākamās nometnes vietas visi tiek samērā drīz.
Lielākā daļa dienas paiet dažādās nodarbībās: apgūstot pārvietošanos nodaļas sastāvā – ievērojot klusumu, savā starpā sazinoties ar zīmju palīdzību, ātri reaģējot uz pretinieka parādīšanos. Tas gan ir tikai iedomāts ienaidnieks, uz kura klātbūtni norāda instruktora izsauciens: “Kontakts no labās!”, “Kontakts no kreisās!” Tā pienāk vakars, var atpūsties. Esam brīdināti par iespējamiem pārsteigumiem, taču nakts paiet bez “viesiem”. Guļam zem saviem pončo un ik pēc trim stundām nomainām biedrus posteņos.
No rīta mežā te no vienas puses, te otras atskan šāvieni. Skaidrs, tur citiem vadiem “kontakts”, šaujot ar salūtmunīciju. Šaušana, savu biedru piesegšana, vienlaikus pārvietojoties, sākumā nesokas tik raiti, kā gribētos, tomēr dienas beigu pusē instruktori atzīmē, ka jaunie zemessargi bijuši visai labi skolnieki. Nākamā nakts atnes dažus pārsteigumus. Par to parūpējies viens otrs nomaskējies instruktors, kas gandrīz nemanīts piezadzies vienības pozīcijām.
Kursu pabeidz 162
Ierindā 162 zemessargi, kas sekmīgi pabeiguši pamatapmācības kursu. Skan pavēle: “Soļos marš!” Un izdodas – vairs nejūk solis, vads pēc vada braši soļo garām saviem komandieriem. Brigādes komandieris pulkvežleitnants M. Simsons apbalvo labākos un pateicas visiem par izturību un centību. Lepni tiek nodziedāta Latvijas himna, pirms kuras kapelāns, majors Raimonds Krasinskis uzteic zemessargus, ka ziedojuši Latvijai savu spēku un enerģiju, apgūstot karavīra prasmes.
