Natalka Pozņaka-Homenko: Trīs mēneši, kas satricināja pasauli 0
Natalka Pozņaka-Homenko, Kijiva, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Vai Krievija iebruks Ukrainā?” Ar šādu virsrakstu 2022. gada 12. februārī iznāca populārais amerikāņu žurnāls “Forbes”. Trīs mēnešus vēlāk šis žurnāls uzdeva citu jautājumu: “Vai Ukrainas armija ielauzīsies Krievijā?”
Trīs mēneši, kuru laikā Ukraina ir ne tikai aizsargājusies, bet arī noturējusi agresoru teritorijā, ko tam izdevās sagrābt kara pirmajās dienās, laiku pa laikam pārejot pretuzbrukumos, daudziem sagādājuši spēcīgu pārsteigumu. Šķiet, tagad pat tie “vācu intelektuāļi”, kas aprīlī vērsās pie kanclera Šolca ar lūgumu nepiešķirt Ukrainai ieročus, lai apstātos cilvēku nogalināšana (jo bez bruņojuma Ukraina drīz pakļausies uzvarētāja žēlsirdībai un viss būs kā agrāk), mainījuši savu viedokli. Un ne tikai viņi vien.
Šie trīs mēneši, kuru laikā pasaule tiešajā ēterā vērojusi biblisko Dāvida un Goliāta saķeršanos, daudzus atvēsinājusi ar dzestru dušu. Tas nācis pēc divām desmitgadēm ar Krievijas propagandu un savu interešu bīdīšanā, kurā Kremlis ieguldījis ārkārtīgi lielus līdzekļus. Izrādījies – viss, par ko runājuši krievu propagandisti, jāsaprot tieši pretēji. Kadri ar krievu pastrādātajiem noziegumiem okupētajās teritorijās, liecības par mierīgo iedzīvotāju slepkavībām, sieviešu un bērnu izvarošanu, civilpersonu piespiedu deportēšanu uz Krieviju šokējuši pasauli. Krievijas eksprezidenta Medvedeva vārdi, ka viņu mērķis ir Eirāzija no Lisabonas līdz Vladivostokai, liek padomāt par to, ka no Lisabonas līdz Vladivostokai var būt jaunas Bučas, Mariupoles un Harkivas. Ne velti Polijas prezidents Duda Ukrainas parlamentā pateicās ukraiņiem par Eiropas aizsargāšanu no barbariem un jaunā krievu imperiālisma.
Arī Krievija ir šokā. Trīs mēnešu laikā “pasaules otrā armija” nav spējusi sagrābt nevienu Ukrainas lielo pilsētu. No Kijivas nācās atkāpties, tagad turpinās atkāpšanās no Harkivas reģiona. No pilna mēroga kara un mobilizācijas pasludināšanas 9. maijā Putins atteicās. Nav arī skaidras stratēģijas, bet propagandisti svaidās no: “Mēs nekarojam ar Ukrainu, bet gan ar NATO,” līdz: “Mēs taču saudzējam iedzīvotājus, mums ir specoperācija. Ja būtu karš, tad mēs viņus dažās dienās…”
Krievijas armijai joprojām ir pārsvars. Tomēr iniciatīva ir pazaudēta un pats lielākais, uz ko viņi var cerēt – uz kārtējās kvazi-valsts izveidošanu okupētajās Hersonas un Zaporižjas apgabalu teritorijās. Pagājušo astoņu gadu laikā izlaupītajās tā saucamajās Luhanskas un Doneckas tautas republikās un citās Donbasa teritorijās tiek īstenota “izdedzinātās zemes” taktika.
Pašlaik karā iestājies lūzuma periods. Tālāko noteiks trīs faktori: Ukrainas armija, politiķi un starptautiskā sabiedrība.
Pasauli pārņēmis šoks no redzētā, tā visiem spēkiem cenšas saglabāt iluzoru stabilitāti. Krievijas novājināšanās un Ukrainas spēka pieaugums var izjaukt ģeopolitisko līdzsvaru, liekot pārskatīt sabiedroto nometni un kontraktus, bet tā ir lieka spriedze. Atsevišķas valstis – Francija, Vācija, Itālija, Ungārija un citi krievu interešu lobisti Ukrainas pozīciju nostiprināšanā saskata draudus, tādēļ bloķē sankcijas pret Krieviju un ieroču piegādes Ukrainai.
Taču pasaule ir mainījusies neatgriezeniski, pat neatkarīgi no šā kara iznākuma. Ukraina izcīnījusi morālu uzvaru. Citējot vēlreiz Dudas teikto Ukrainas parlamentā, var teikt: “Pēc Bučas, Borodjankas, Mariupoles nav iespējams atgriezties pie biznesa, kā ierasts ar Krieviju, cienījamās dāmas un kungi, prezidenti un premjerministri, visu pasaules parlamentu deputāti. Godīgā pasaule to nevar izdarīt, pieverot acis pret noziegumiem, agresiju un pamatprincipu sabradāšanu.”
Šim karam ir divi scenāriji. Vienu pasludināja Ukrainas prezidents Zelenskis: aiziet līdz 24. februāra robežām, pēc tam, izvairoties no lielāka upuru skaita, risināt Ukrainas deokupācijas jautājumus diplomātiskā ceļā. Otro variantu pieprasa Ukrainas aizstāvji, kas beidzot guvuši iespēju atriebties par ļaunumu, ko Krievijas armija pastrādājusi. Tas nozīmē pilnīgu un bezierunu okupēto teritoriju attīrīšanu no ienaidnieka, tajā skaitā Krimas. Pēc ekspertu domām, lūzums var iestāties pēc 1,5–2 mēnešiem, bet galīgās kara beigas gada nogalē. Šie termiņi atkarīgi no trešā faktora – cik ātri un kādu bruņojumu piegādās Ukrainas partneri.
