Armands Znotiņš recenzē Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” sezonas noslēguma koncertu 1
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Par pēdējā laika negatīvo iespaidu uz kultūrdzīvi runāts un rakstīts daudz – arī 2021. gada 22. maijā Lielajā ģildē atskaņotās Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” 15. sezonas noslēguma koncertprogrammas kontekstā.
Mūziķiem nepieciešama publika, arī klausītājiem grūti iztikt bez muzikālas pieredzes klātienē; galvaspilsētas koncertiem nepieciešamās infrastruktūras joprojām nav, un mākslinieki ir noguruši no nebeidzamas saskarsmes ar politiskiem šarlatāniem.
Taču turpat arī acīmredzami pozitīvi aspekti – vai nu komponistiem ir parādījies vairāk radošam darbam nepieciešamā laika, vai arī klāt vēl nākusi kāda labvēlīga apstākļu sakritība, bet tieši pēdējie mēneši izcēlušies ar īpaši bagātīgu jaundarbu klāstu.
Visu nemaz nav bijusi iespēja noklausīties – vairākas partitūras atstājušas ļoti spilgtu iespaidu, citas esmu uzņēmis nedaudz skeptiskāk, bet attiecībā uz nedzirdētajām partitūrām gaidu otrreizēju atskaņojumu. Galu galā – ja šī mūzika ir ģeniāla, nekas neliedz atskaņotājiem to spēlēt vēl un vēl.
Jāņa Petraškeviča jaunās kamersimfonijas 34 instrumentiem un solo perkusijām “Echoing Distances” īstā izcilības pakāpe, protams, būs redzama tikai no daudzu gadu desmitu atstatuma.
Taču jau tagad droši varu teikt, ka šis opuss noteikti jāatskaņo vēlreiz, ne tikai tiešsaistes pasākumā bez publikas, un ar tādu iejūtu, smalkjūtību un izteiksmīgumu iedzīvinātā interpretācija, kādu izveidoja solists Guntars Freibergs kopā ar Normunda Šnē vadīto orķestri, katrā ziņā nav vienīgais iespējamais priekšnesuma variants.
Varbūt nākamais noderētu ar Evelīnu Gleniju, kura uzstājās “Sinfonietta Rīga” 10. sezonas noslēguma koncertā? Vai arī ar Pēteru Etvešu, kurš savulaik diriģēja pirmatskaņojumu Petraškeviča fantāzijskaņdarbam “Darkroom”?
Klausoties “Echoing Distances”, pirmais salīdzinājums gluži dabiski radās saistībā ar “Sinfonietta Rīga” pavisam nesen atskaņoto Mārtiņa Viļuma partitūru “The Stream of Disappearance” – abos gadījumos komponistiem neraksturīgi plašs instrumentu sastāvs, kur, liekot klāt jaunas orķestrālās krāsas un harmoniskās vertikāles, saglabāts iepriekšējais jūtīgums un nianšu gammas trauslums.
Otra iezīme, kas “Echoing Distances” autoru vieno ar Viļumu (bet īpaši tālu nav arī Anna Ķirse vai Gundega Šmite) – lai arī cik Petraškevičs būtu intelektuāls, lai arī cik rūpīgi izplānota racionālā arhitektonika būtu šīs mūzikas pamatā, viņa kamersimfonija uzlūkojama kā dzīvs, elpojošs organisms, kas nesaraujami saistīts ar jutekliski uztveramu ārpasauli.
No turienes arī iepriekšneparedzamās plūdmaiņas solopartijā, kur noteikta augstuma sitaminstrumentiem – marimbai vai vibrofonam – paredzētais skaņuraksts organiski savijas ar bongo, šķīvju vai kongu akcentiem.
No turienes arī skaņdarba precīzā atbilstība kamersimfonijas žanram – lai gan perkusiju loma neapšaubāmi ir virtuoza, komponistam nav aktuāli to pretstatīt kamerorķestra balsīm; gluži otrādi, galvenokārt introvertā tonī paustie dialogi starp sitaminstrumentu spektru un stīgu vai pūšaminstrumentu tembriem te veido kamersimfonijas īpašo plastiskumu un pievilcību.
Jāteic, ka arī šeit beigas pienāk negaidīti ātri – pēc misteriozās epizodes ar zvaniem biju sagatavojies uz nākamo tematiskās attīstības vilni, taču atdūros pret beigu taktssvītrām – ar vienīgo mierinājumu, ka skaņdarba formas risinājumi tomēr ietilpa plašākās dimensijās.
Ko lai piebilst par Igora Stravinska koncertu kamerorķestrim “Dambārtonas ozoli”, kura instrumentālā skaņuraksta daudzveidīgajās un pastāvīgi mainīgajās lomās tik veiksmīgi iejutās flautiste Ilona Meija, fagotists Jānis Semjonovs, vijolnieces Marta Spārniņa un Agnese Kanniņa un vēl citi “Sinfonietta Rīga” mākslinieki?
No Normunda Šnē pārraudzītā orķestra programmām neviena nav sastādīta uz labu laimi – katrā no tām saskatāma apzināti iecerēta koncepcija. Tā arī šeit, kur klausītājs varēja rast kontrastus un paralēles starp koncerta sākumā dzirdamā Stravinska darba vienlīdz cildenajiem neoklasicisma vaibstiem un ironisko attieksmi, Petraškeviča avangardismu programmas turpinājumā un, visbeidzot, Šūmaņa romantisko skaņu pasauli.
“Dambārtonas ozolu” atskaņojumā iepriekšminētos divus pretpolus interpreti savija kopā ļoti prasmīgi, tomēr kopumā jaunatklāsmju nemaz nebija tik daudz – šis skaņdarbs pieder “Sinfonietta Rīga” standartrepertuāram, un domāju, ka klausītājiem būtu interesantāk, ja mūziķi Stravinski savureiz nomainītu ar Hindemitu vai arī pievērstos kādam no vēlīnajiem un stilistiski atšķirīgajiem krievu meistara opusiem.
Ko lai piebilst par Roberta Šūmaņa Otro simfoniju?
Pirmkārt, šīs mūzikas uztvere nav atdalāma no zināšanām par Šūmaņa dramatisko dzīvi un traģisko likteni, un, lai gan Do mažorā rakstītā simfonija nepārprotami iecerēta kā gaišu noskaņu atklāsme, turpat līdzās kā neatvairāmi klātesoša vīd arī emocionāla spriedze.
Otrkārt, vērts atcerēties, ka šo Šūmaņa simfoniju pirmatskaņoja Fēliksa Mendelsona vadītais Leipcigas “Gewandhaus” orķestris, un skaņdarba interpretācijas atslēga tikpat labi meklējama ne tikai lēnās daļas metafiziskajās skumjās, bet arī Mendelsona pasaules uztverei radniecīgā skerco fantastiskajos tēlos.
Lai arī kāds būtu Normunda Šnē iztēlē dzimušais simfonijas konceptuālais risinājums, jāteic, ka tas viņam izdevās pārliecinoši – atskaņojuma emocionālajā zīmējumā romantiska aizrautība gluži labi saskanēja ar kontemplatīvas apceres brīžiem, bet skaņdarba orķestrācijas atveidē, kur pamatā visi visu spēlē kopā (protams, ar papildu slodzi klarnetistam, obojistam un pārējiem pūtējiem), tika panāktas vērā ņemamas sekmes gan tembru diferenciācijā, gan priekšnesuma saliedētībā un precizitātē.
Šādi panākumi tad arī dod cerības sagaidīt atkalsastapšanos klātienē ar “Sinfonietta Rīga” māksliniekiem tikpat labā formā kā 2019. gadā un vēl agrāk – protams, piebilstot, ka ar mūziķu dzīvēm spēlēties nedrīkst. Tas nav nekāds hokeja čempionāts, ziniet.
