Franks Gordons: Trīs “M” 0
Gadam beidzoties, Emanuela Makrona, Angelas Merkeles un Terēzas Mejas karjeru samudžinājumi atspoguļo “vecās Eiropas” krīzi.
Pērn 39 gadu vecumā kļuvis par Francijas prezidentu (saņemot 66% balsu), Emanuels Makrons cerēja kopā ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli kļūt par Eiropas vienotības un saliedētības balstu. Savā nodabā Makrons bija kundzisks, neprazdams komunicēt ar “cilvēkiem no tautas”. Toties viņš pasniedz “Francijas spožumu” tādiem viesiem kā Vladimirs Putins, kuru viņš pieņēma nevis savā rezidencē Elizejas pilī, bet Versaļas “Spoguļu zālē” – vēsturisku notikumu lieciniecē.
Kas tad šoruden pamatīgi satricināja Makrona pašlepnumu un pašapmierinātību? Tā dēvēto dzelteno vestu dumpis, kas uzbangoja pašā Parīzes centrā un pulcināja vismaz pusmiljonu demonstrantu, kas prasīja viņa atkāpšanos no amata. Francijā likums prasa, lai katram savā automašīnā būtu gatavībā dzeltena gaismu atstarojošā veste. Būšu strups un atklāts: tas nozīmē, ka Francijā tikpat kā katram ir savs auto, vāģis, spēkrats neatkarīgi no rocības. Auto ir dzīves sastāvdaļa. Un kas tad kļuva par degli, kas lika uzliesmot masveida naidam pret varu, ko iemiesoja Makrons? Tas, ka viņš paaugstināja nodokli par degvielu.
Tas bija sāpīgs trieciens “vidusmēra francūža” kabatai. Ko ārvalstu korespondentiem klāstīja sašutušie “dumpinieki”? Lūk, viens piemērs: “Mēs īrējam mazu dzīvoklīti. Gribam lielu dzīvokli, bet nevaram to atļauties.”
Makrons pamatīgi nobijās. Uzrunājot – beidzot – Francijas tautu nacionālās TV raidījumā, viņš paziņoja, ka atcels degvielas nodokļa paaugstinājumu, palielinās vidējās un minimālas algas likmes. Šo solījumu izpilde būs postīga valsts budžetam, bet ko lai dara?
Likteņa ironija: terora akts Strasbūrā, kur kāds islāmists šāva uz Ziemassvētku tirdziņa apmeklētājiem, saliedēja tautu ap Makronu, kurš tagad nu ir “garants Francijas drošībai”.
Tagad sācies pēdējais cēliens drāmā “Merkeles noriets”. 2017. gada septembrī notika kārtējās Vācijas parlamenta – Bundestāga – vēlēšanas, un ilgus mēnešus Vācija bija bez valdības (tas mums kaut ko atgādina…), kamēr beidzot krietni novājinātā sociāldemokrātu partija piekrita atjaunot “Lielo koalīciju” ar Merkeles partiju – Kristīgi demokrātisko savienību (CDU).
Šīs partijas reitings ar katru mēnesi dilst, un daudzi vācieši nobālēja, kad Merkele pateica, ka nākamajās vēlēšanās 2021. gadā viņa vairs nekandidēs uz kancleres amatu. Un jau tagad viņa paziņoja, ka atkāpjas no CDU priekšsēdes amata. Izraudzīties Merkeles pēcteci partijas kongresam nebija viegli. Bija divi kandidāti – Annegrēta Krampa-Karrenbauere, kura ieguva 51,75% balsu, un Fridrihs Mercs, kurš saņēma 48,5% balsu. Merkele priecīga, ka – kaut ar grūtībām – uzvarēja viņas favorīte, kura atšķirībā no Merca apņēmusies neļaut CDU koķetēt ar labēji radikālo AfD. Tagad sagaidāms, ka Vācijas priekšgalā atkal nostāsies sieviete, kas vismaz Eiropas Savienības stiprināšanas jomā turpinās Merkeles kursu.
Eiropas krīzē trešais “M” ir Apvienotās Karalistes premjerministre Terēza Meja, kurai tagad izdevies savā konservatīvajā partijā novērst neuzticības votumu, kas viņai būtu maksājis premjerministres amatu. Bet satraukums Londonā un citur Eiropā nerimstas: līdz 2019. gada 21. janvārim Lielbritānijas parlamentam jānobalso, vai atbalstīt Terēzes Mejas nodomu Briselē piekrist jaunam “darījumam”, kas paredz beidzot nokārtot breksita – Britānijas aiziešanas no Eiropas Savienības – atlikušos tiesiskos un finansiālos jautājumus.
Pie visa šī sasodītā haosa vainīgs ir Mejas priekštecis premjerministra amatā Kamerons, kurš ierosināja sarīkot referendumu jautājumā par aiziešanu no Eiropas Savienības, cerot, ka “tauta lems palikt Eiropā”, taču par izstāšanos balsoja 52%. Un Kamerons tai pašā dienā atkāpās no amata. Bet tagad Anglijā šur tur atskan prasība sarīkot jaunu referendumu, jo toreiz tas esot bijis “mirkļa noskaņojums”.
Nav ko apskaust Makronu, Merkeli, Meju.
