Trīs latviešu komponistes un Berio. Armands Znotiņš recenzē Latvijas Radio kora programmu “A-Ronne” 1
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Radio kora programma “A-Ronne” bija paredzēta jau pagājušajā gadā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas organizētā Mūsdienu mūzikas festivāla “deciBels” ietvaros, taču tad pienāca brīdis, kad klātienes koncerti vai nu tika vēlreiz un vēlreiz pārcelti, vai arī pārvērtās par tiešsaistes pasākumiem.
Tā nu Alise Rancāne, Evija Skuķe un Agita Reķe savu jaundarbu pirmatskaņojumus sagaidījušas tikai tagad, 2021. gada 12. martā, diriģenta Kaspara Putniņa vadītajā priekšnesumā, joprojām bez klausītājiem klātienē.
Pa vidu vēl Lielās mūzikas balvas ceremonija, un arī tas aizkavējis tūlītēju apceri par Radio kora sniegtajām jaunatklāsmēm.
Taču, atklāti sakot, latviešu mūzikā šāda gaidīšana nav nekas neparasts – atkal jāatgādina, ka Latvijas Nacionālās operas vadība Lūcijas Garūtas operas “Sudrabotais putns” pirmizrādi regulāri sola jau kopš 1938. gada sezonas, tieši tāpat trīsdesmit gadu garumā tiek lemts par Gundara Pones baleta “Mana paradīze” pirmuzvedumu, bet Tālivalža Ķeniņa laiks Latvijas koncertzālēs patiesībā pienācis tikai pašos pēdējos gados.
No šāda skatpunkta triju pirmatskaņojumu aizkavēšanās par gadu ir tīrais nieks, turklāt Radio kora uzstāšanās notikusi ļoti piemērotā brīdī – starp jau izskanējušajiem un vēl gaidāmajiem festivāla “Latvijas Jaunās mūzikas dienas” koncertiem, kuros kāds 20. gadsimta mūzikas vēsturē nozīmīgs opuss likts kopā ar konceptuāli saskanīgiem jaundarbiem.
Un 12. marta programma veidota tāpat, kur šis maģistrālais opuss ir Lučāno Berio “A-Ronne” – partitūra, kas 1974. gadā radīta pieciem radio aktieriem, bet nākamajā gadā pārlikta astoņām balsīm.
Vokālā veikuma rakursi pielāgoti koncertskatuvei, taču avangardiskais autentiskums palicis nemainīgs.
Uzreiz jāteic, ka Alise Rancāne, Evija Skuķe un Agita Reķe – ar vai bez elektronikas izmantojuma – radījušas spilgtus, kompozicionāli izteiksmīgus, profesionāli pārdomātus skaņdarbus, kas viņu līdzšinējā daiļradē uzlūkojami kā vieni no būtiskākajiem un kas pasaka ļoti daudz par komponista, par mākslinieka situāciju mūsdienu vidē un laikā, par viņa iekšējo pasauli un emocionālo izjūtu spektru.
Nešaubīgi jāteic arī tas, ka šo darbu paplašinātās skaņveides tehnikas, daudzveidīgie artikulācijas paņēmieni un tembrālo variāciju diapazons Kaspara Putniņa vadītā Radio kora dziedājumā tika iedzīvināts precīzi un kolorīti, vēlreiz apliecinot, ka šai muzikālajai vienībai ir izcila nozīme mūsdienu latviešu autoru vokālo partitūru interpretācijās.
Komponisti uz Radio kori var paļauties, un arī šī iemesla dēļ 12. marta repertuāru noteikti derētu atkārtot vēl citās programmās.
Taču šoreiz vispirms – Alises Rancānes “ars magna”, kur darba nosaukums ņemts no 1305. gadā pabeigta filozofiska apcerējuma “Pēdējā lielā māksla”.
Komponistei nav tik svarīgi, kā latviski būtu pareizāk atveidojams viduslaiku autora vārds – Raimunds Lullijs pēc latīņu valodas vai tomēr balstoties uz katalāņu vai pat arābu tradīciju, viņai būtiskāki ir filozofa intelektuālās domas algoritmi, turpretī otrs koncepcijas pavediens balstīts Karlo Džezualdo madrigāla dzejā.
Šo abu pretstatu secīgā atspoguļojumā “ars magna” triju jaundarbu vidū tad arī veido visklasiskāko formu, kur racionālas atziņas atainotas tikpat spriegi un koncentrēti kā emocionālu kaislību nospiedumi.
Par suģestējošāko opusu tomēr uzskatāms Evijas Skuķes “fff”, kur konceptuālās ieceres pamatā patiesībā arī ir dzeja: “Es esmu mirusi jau vairākus gadus. Ne jau pa īstam, bet iekšpusē. Guļu aprakta zem ikdienas notikumiem. Mans smaids ir pilns ar dubļiem, un manus smieklus pārklājusi rūsas kārta.”
Interpretācijas iespējas bagātīgas, un komponiste tās izmantojusi pilnā mērā, radot pasauli, kam piemīt dramatisks spēks bez nomācošas depresijas viendimensionalitātes, piesātināti skaņu gleznojumi diapazonā no trausliem krāstoņiem līdz intensīviem uzvirmojumiem un – kas nebūt nav mazsvarīgi – pārliecinoša formas izjūta.
Droši būvēta dramaturģiskā arhitektonika raksturo arī Agitas Reķes partitūru “Ievainots putns”, viņas atšķirīgo redzējumu uz mūzikas emocionālajām niansēm un strukturālā izklāsta parametriem parāda kaut vai elektronikas mainīgie saplūdinājumi ar kora balsīm, savukārt Toma Treiberga dzejas rindu lasījumā te atrasts viduspunkts starp liriskas dabas uztveri un tumšākiem tēliem.
Ko lai piebilst par Lučāno Berio “A-Ronne” vēl bez paša komponista teiktā par to, ka “vispār tas ne tuvu nav skaņdarbs tradicionālajā izpratnē”, par to, ka Edoardo Sangvineti dzejolis “šeit ir nevis mūzikas teksts, bet drīzāk teksts, kas pētāms, kas ģenerē dažādas vokālas situācijas un izteiksmes”?
Galvenokārt jāpiebilst, ka arī šis Berio lieldarbs ne tuvu nav tikai tīra avangarda mākslas abstrakcija vokālo iespēju paplašinājuma ietvaros. Saucot lietas īstajos vārdos, tā ir politiska mūzika.
Tā atbalso 70. gadu Itālijas politiski nokaitēto atmosfēru ar visām kolektīvajā zemapziņā iedzītajām sociālpsiholoģiskajām problēmām.
Tajā reizēm fonā, bet dažbrīd priekšplānā ir konflikts starp liberāļiem un konservatīvajiem vai arī starp reakcionāriem un fašistiem, ja gribat.
Jāatzīst, ka Berio “A-Ronne” ir aktuāls arī tagad. Tāpat kā viņa lielo laikabiedru – Ksenaka, Štokhauzena, Luidži Nono vai Gundara Pones – Latvijā jau atskaņotās vai biežāk vēl nekad nespēlētās partitūras.
Un noslēgumā vēl viena piebilde. Agri vai vēlu pienāks laiks, kad ne tikai citās Eiropas valstīs, bet arī Latvijā atgriezīsies koncertdzīve, kad uz šejieni atkal brauks ārzemju orķestri.
Varbūt tas būtu īstais brīdis pateikt, ka šādu vieskoncertu repertuārā obligāti jābūt kādai Alises Rancānes, Evijas Skuķes, Agitas Reķes partitūrai? Kādam Armanda Aleksandraviča, Oskara Herliņa, Platona Buravicka jaundarbam?
