Trīs latviešu kareivji, kas bēga no vācu armijas: Autore lūdz palīdzību noskaidrot likteņus 2
“LA” ir saņēmusi Čikāgas latviešu biedrības vadītāja vietnieces Daces Ķezberes pārsūtītu vēstuli no Helgas Meritas – igauņu izcelsmes dokumentālo filmu režisores, kura dzīvo Nīderlandē, interesējas par Baltijas valstu vēsturi un filmās atainojusi Otrā pasaules kara laiku un pēckara gadus. H. Meritas filmas: “Kallis Paul”, “1943. gada klase” (Class of 1943) un “Baltijas Universitātes stāsts” (The Story of the Baltic University), kas izrādītas Eiropā, Austrālijā, Kanādā un ASV. Publicējam vēstuli.
1945. gada janvāra sākumā trīs latviešu karavīri atstāja savu vienību vācu armijā un devās uz mazu ciematu De Heurne Holandes austrumos. Viņi ļoti vāji runāja vāciski, taču kaut kā viņiem izdevās ciemata iedzīvotājiem likt manīt, ka meklē, kur paslēpties.
Tobrīd viņi ļoti baidījās, ka varētu tikt nosūtīti uz fronti, kur tad būtu jākaro pret britiem, amerikāņiem un kanādiešiem. Pirms tam viņi Vācijas lidlaukos bija veikuši remontdarbus un līdz pat savām bēgļu gaitām frontē vēl nebija bijuši. Savukārt Holandē viņi, iespējams, strādāja motociklu remontdarbnīcās par mehāniķiem.
Viens no kareivjiem Jānis Dāvids rakstīja dienasgrāmatu. Viņš ir dzimis 1910. gadā Rīgā. Vācu armijai viņu piespieda pievienoties 1944. gada vasarā un ieskaitīja gaisa izpalīgu vienībā. Šī vienība ar kuģi atstāja Rīgas ostu 1944. gada 24. augustā. Pavisam uz kuģa toreiz bija ap 200 J. Dāvida vienības biedru un arī kara bēgļi. Vispirms viņi devās uz Gotenhafenu un tad tālāk uz Oldenburgu. Holandē viņi, pavisam kopā 25 latvieši, apmetās netālu no ciematiem Lichtenvoorde, Zieuwent, Varsseveld un De Heurne. Tie atrodas Holandes un Vācijas robežas tuvumā. Jaunā gada sagaidīšanas svinībās Jānis ar abiem līdzbiedriem vēl bija kopā ar savu vienību, taču jau 1945. gada janvāra pirmajās dienās viņi to atstāja.
Jāņa Dāvida dienasgrāmatas apraksts beidzas, kad slēpšanās sākas. Kā gan viņi atrada Holandes lauku saimniecību, kurā toreiz apmetās? Un kā gan viņi zināja, ka drīkst uzticēties fermas īpašniecei un kā gan arī viņa izlēma uzticēties šiem kareivjiem?
Šie kareivji tomēr toreiz tika nodoti un jau tika vesti uz Vāciju nāves soda izpildīšanai, taču viņiem izdevās izbēgt. Tas ir interesants un arī intriģējošs stāsts, taču joprojām vēl nav pilnīgi izzināts. Es patiesi ceru, ka spēšu atrast vēl dažas atbildes par to, kā viss toreiz notika, jo vēlos izveidot dokumentālo filmu par šiem latviešu kareivjiem.
Ar Okupācijas muzeja palīdzību Rīgā esam atklājuši, ka Jānis Dāvids vēlāk devās atpakaļ uz Rīgu, bet uz kurieni gan devās abi pārējie kareivji? Un vai kāds zina viņu vārdus un viņu dzīvesstāstus?
Tolaik vienību atstāja arī Eduards Nikolajs Porga, kurš dzimis 1921. gada 23. martā un kas pirms kara strādāja par grāmatvedi, kā arī Alfrēds Vilis Kalniņš, kas dzimis 1910. gada 8. maijā un pirms kara strādāja Rīgā par atslēdznieku. Citu personu vārdi no J. Dāvida gaisa izpalīgu vienības ir Gridukovs, Alberts Cīrulis, G. Brūs, Kārlis Oitolius, Alberts Gulbis, Tērauds, Egle un Lizdens.
Ceru, ka vēl nav par vēlu, lai varētu uzzīmēt pilnīgu ainu tam, kas toreiz notika, un gūt atbildes uz jautājumiem, kas vēl ir neskaidri. Ja par kādu no šiem cilvēkiem jums ir kas zināms, tad, lūdzu, rakstiet man elektroniski [email protected] vai vēstuli – Tollensstraat 62, 1053 RW Amsterdam, Holland.
Helga Merita Amsterdamā
