Franks Gordons: Atkal esam lielu pārmaiņu priekšā, tāpat kā 1991. un 1999. gadā 11
Pirms ceturtdaļgadsimta, 1991. gada 25. decembrī, kad ārpus Krievijas pasaule svinēja Ziemassvētkus, pirmais un pēdējais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, sēdēdams savā Kremļa kabinetā, ko viņš nesen, neraugoties uz nelabām nojautām, bija iekārtojis kā Vašingtonas Baltā nama Ovālā kabineta kopiju, piezvanīja šī kabineta saimniekam – ASV prezidentam Džordžam Bušam senioram.
Gorbačovam iesmeldzās sirds: viņš nespēja nedz aizmirst, nedz piedot Borisa Jeļcina meistarstiķi: 8. decembrī kopā ar Ukrainas un Baltkrievijas vadītājiem – Kravčuku un Šuškeviču – doties uz Belovežas gāršas viesu namu, lai parakstītu dokumentu, kas apliecināja, ka Padomju Savienība kā valstisks subjekts beidz eksistēt…
Novēlot savam amerikāņu kolēģim un viņa dzīvesbiedrei Barbarai priecīgus Ziemassvētkus, Gorbačovs teica: “Gribu jums teikt, ka pēc kādām divām stundām es runāšu Maskavas televīzijā un īsumā paziņošu savu lēmumu (..) Man uz galda ir PSRS prezidenta dekrēts par manu atkāpšanos.”
Tajā pašā vakarā no Kremļa Lielās pils kupola tika nolaists sarkanais karogs ar sirpi un āmuru, kas tur plīvoja ilgāk par septiņiem gadu desmitiem, un pacelts Krievijas baltzilisarkanais.
***
1999. gada 31. decembrī agri no rīta Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins pēc nemierīgi pavadītas nakts sāka ģērbties un pateica savai dzīvesbiedrei Nainai, ka jāieraksta Jaungada uzruna televīzijai. Viņa izbrīnījās: 28. decembrī šī uzruna taču jau bija ierakstīta. “Nu neiznāca labi,” atbildēja Boriss Nikolajevičs, “šodien pārrakstīsim.” Jau pie durvīm viņš cieši paskatījās uz Nainu un teica: “Zini, es nolēmu atkāpties no amata. Būs mana uzruna televīzijā.” 1999. gada 31. decembrī pulksten 11.00 Jeļcins, klātesot pareizticīgās baznīcas patriarham, kurš nezināja, kāpēc viņu steidzami izsauca uz Kremli, nodeva premjerministram Vladimiram Putinam prezidenta varas simbolus un pildspalvu “Parker”, ar kuru viņš mēdza parakstīt dekrētus. Savā TV uzrunā Jeļcins teica: “Es aizeju agrāk par noteikto termiņu (..) Gribu lūgt jums piedošanu. Par to, ka daudzas mūsu cerības nav piepildījušās. Un tas, kas mums šķita vienkāršs, izrādījās mokoši grūts.”
Jeļcina prezidentūras nogalē cits citu nomainīja pieci premjerministri, no kuriem pēdējais bija Vladimirs Putins. 1999. gada 31. decembrī viņš kļuva par prezidenta pienākumu izpildītāju un 2000. gada marta nogalē tika šai amatā ievēlēts.
***
Gadumija: 2016 – 2017? Bez pārspīlējuma var teikt, ka pasaule ar aizturētu elpu gaida 20. janvāri, kad Baraku Obamu ASV prezidenta amatā nomainīs neprognozējamais un impulsīvais Donalds Tramps.
20. janvāri nepacietīgi gaida arī Vladimirs Putins, kurš ir faktiskais Krievijas valsts galva nu jau 17 gadus. Tie bija viņa hakeri, kas pastarpināti nodrošināja Hilarijas Klintones sakāvi ASV prezidenta vēlēšanās. Baraks Obama aizejot atriebās Putinam, izraidot no ASV 35 krievu diplomātus, bet Putins viņu, var teikt, apspēlēja, atbildēdams nevis ar adekvātu pretsoli, bet, gluži pretēji, ielūgdams Krievijā rezidējošo amerikāņu diplomātu bērnus uz Jaungada eglīti Kremlī. Man nāk prātā pēckara jaunībā redzētais plakāts: “Staļins – bērnu draugs”. Ar to pašu Kremļa eglīti…
Tikmēr Donalds Tramps mums visiem sola: “Pēc 20. janvāra viss būs citādi.”
