Māris Zanders: Trīs dienas Levita dzīvē 1
Valsts prezidents ir viena no tām amatpersonām vai, ja drīkst tā teikt, profesijām, kurās svarīgākais darba rīks ir konkrētā cilvēka runas spējas. Citiem vārdiem sakot, par prezidenta darbību lielākā daļa sabiedrības spriež pēc posteņa ieņēmēja uzrunām.
Egils Levits šādā kontekstā ir interesants gadījums, jo uzrunas teikt viņam patīk, un viņam tas arī padodas.
Cita lieta, ka daudzi no mums amatpersonu runas vispār uzskata par apšaubāmu žanru, turklāt to analīze prasa zināmu laika patēriņu, ko no vēlētāja prasīt nevar. Tādēļ mans ieteikums prezidentam Levitam būtu padomāt, kā labāk publiskajā telpā nostiprināt uzrunu, kā saka, sauso atlikumu.
Kā piemēru var minēt Levita uzrunu šonedēļ svinīgajā Latvijas Universitātes Senāta sēdē. Ņemot vērā augstskolas simtgades kontekstu, visnotaļ garās runas lielākā daļa bija pašsaprotamu atziņu atkārtošana. Un šajā plūdumā, iespējams, pazuda daži teikumi, par kuriem Levitu var patiešām uzteikt.
“Mūsdienu akadēmiskā pasaule ir “iedzīta projektu slazdos” (..). Birokrātija nedrīkst aizņemt lielāko daļu no pētnieku, zinātnieku darba.”
Šķiet, pirmoreiz tik augstā politiskās varas hierarhijas līmenī kāds formulējis to, ko par problēmu akadēmiskās aprindas atzīst jau sen.
“Projektu slazdi” rada pētniecības procesa sadrumstalotību, pārrāvumus un arī pieskaņošanos tematiskajai konjunktūrai. No šī viedokļa Levits varēja vispār neko vairāk nepateikt – svarīgi, lai viņš izmantotu savu ietekmi konkrētās tēmas apspriešanā.
Dienu vēlāk Levits teica uzrunu Ministru kabineta sēdē. Atļaušos apgalvot, ka teksti par to, kādi vispār Latvijā ir konstitucionālie orgāni, diez vai izraisa dziļu interesi uzrunas klausītājos.
“Ministru kabinets ir politisks orgāns vai politiska iestāde… Ministru kabinets vienmēr lemj politiski…” un līdzīgi formulējumi slīd gar ausīm, lai gan Levits savā juridiski iekrāsotajā retorikā tobrīd skar būtisku tēmu.
Proti, Latvijā gadu gaitā savu popularitāti nav zaudējis viedoklis, ka mums vajag nevis “politiķu”, bet “ekspertu, speciālistu” valdību, un tad gan dzīve kļūst jaukāka.
Levits savukārt nebaidās norādīt uz šī viedokļa kļūdainumu, aicinot saprast, ka – patīk tas mums vai nepatīk – politika nebeidzas ar priekšvēlēšanu debatēm un izvēles izdarīšanu balsošanas dienā.
Man kādas partijas politiskās nostādnes var nepatikt, bet, ja līdzcilvēki ir lēmuši tai būt valdībā, es nevaru prasīt, lai šīs partijas ministri kaut kā uz rāvienu aizmirstu par savu vēlētāju. Levits būtībā aizrāda uz alerģijas pret visu, kas saistās ar “politiku”, neloģiskumu.
Prezidenta teiktais arī nozīmē, ka nav labs stils, ja politiķi mēģina piesegties ar atsaukšanos uz “speciālistu”, vai vēl izplūdušāk, “sabiedrības” viedokli.
Politiķis pieņem politisku lēmumu un atbild par to vēlēšanu dienā. Manuprāt, būtu bijis labi, ja šī tēma tiktu akcentēta, nevis pazustu kārtējās uzrunas kārtējās “apaļajās” frāzēs.
Vēl dienu vēlāk Levits nosūtīja Saeimai ierosinājumu par divām jaunām atzīmējamām dienām – Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu (17. marts) un Valsts valodas dienu (15. oktobris). Nav grūti iedomāties īgnus un noraidošus komentārus – ko tas mainīs, vai tiešām nav svarīgāku jautājumu utt. Savukārt man Levita ideja liekas atbalstāma, tiesa, argumentācija (skat. preses relīzi), baidos, sabiedrību neuzrunā.
Atļaušos nekaunību piedāvāt savu interpretāciju. Cīniņu par un ap čekas maisiem rezultātā mēs paši esam iedzinuši sevi “stukaču tautas” stūrī, nejēdzīgā kārtā aizmirstot par to, ka bija cilvēki, kuri okupācijas režīmam pretojās vai atrada sevī spēku ar to vismaz nesadarboties.
Skaitot un apspriežot “stukačus”, mēs aizmirstam cilvēkus, kuru rīcība apliecināja, ka, nu, neesam mēs nekāda “stukaču tauta”.
Savukārt latviešu valodas gadījumā, atzīšos, man neko daudz neizsaka tēzes par tās konstitucionālo nozīmi utt. Man saprotamāks veids runāt par šo valodu ir apziņa, ka tā ir varbūt vienīgais kopīgais un vienojošais man un cilvēkiem, kuru politiskās simpātijas vai cita satura uzskati man ir sveši. Valoda kā kopības apziņa citādi saskaldītā sabiedrībā – par to tiešām vērts aizdomāties.
