Bērni – kājāmgājēji 0
Šie bērni viegli pakļaujas audzināšanai. Viņi ir ļoti godīgi un mierīgi pēc savas būtības. Ar kaut ko nodarbojoties soli pa solītim, viņi var sasniegt ievērojamus rezultātus. Viņus labi raksturo sakāmvārds – “Lēnāk brauksi, tālāk tiksi”. Mierīgi, pakāpeniski bērns sasniedz lielu progresu. Šādi bērni var arī nebūt apveltīti ar ievērojamām dabas dotām spējām, taču ar pacietību no vecāku un skolotāju puses, viņi sasniedz tādas virsotnes, kādas bieži neredzēt no dabas talantīgajiem.
Tomēr visai bieži šiem bērniem pietrūkst uzmanības. Vecāki atslābinās un sāk bērnu ignorēt, ņemot vērā to, audzināšanā it kā nekādu problēmu nepastāv. Tādā veidā bērna spējas neattīstās, paliekot esošajā līmenī. Lai “kājāmgājējs” spētu sasniegt augstus rezultātus, viņam nepieciešams cilvēks, kurš kopā ar viņu kustēsies no viena posma uz nākamo. Atklājot bērnā spējas vai interesi pret kādu konkrētu nodarbi, vecākiem jāatrod jauns “treneris”, kurš spēs noturēt viņa interesi un ticēt panākumiem.
Bērni – lēcēji
Šie bērni ir visneparastākie audzināšanas ziņā. Dažreiz šādu bērnu audzināšana pārvēršas īstās mocībās. Viņi visu aizmirst, viņiem ir nepieciešams vairākas reizes atkārtot un atgādināt vienu un to pašu. Dažreiz var šķist, ka šādi bērni ne uz ko nav spējīgi, jo mācības viņiem padodas ar grūtībām. Par šādiem bērniem visai bieži saka: “Visiem bērni kā bērni, bet mums…”. Tā rezultātā bieži vien “tiek atmests ar roku”, nodomājot, ka viņi ir bezcerīgi un viņus nav jēgas mēģināt pārveidot.
Taču šādā gadījumā tā būs pati lielākā vecāku kļūda un bīstamība pret bērnu. Šādam bērnam ir nepieciešami vecāki, kuri mēģinās bērnā attīstīt visas pozitīvās īpašības, samainot tās pret sliktajām, kas piemīt bērnam. Vecāki, kuri nepiekusīs atkārtot: “Tu domā, ka tā ir neveiksme. Patiesībā – tā ir tava pieredze, tu mācies un tev viss izdosies!” “Lēcēji” – šos bērnus sauc tādēļ, ka viņu attīstība var būt lēcienveidīga. Ilgu laiku nekāda progresa nav, bet vienu brīdi viss krasi izmainās. Šiem bērniem ir nepieciešami vērīgi mentori, kuri, neraugoties uz grūtībām, ticēs bērnam un pacietīgi ar viņu nodarbosies.
Ir bērni, kuriem viens vai cits attīstības stils ir izteikts visai spilgti. Bet mēdz būt arī citādi – dažādos dzīves posmos var parādīties viens vai otrs stils. Piemēram, mācībās bērns ir “lēcējs”, bet privātā dzīvē – “kājāmgājējs”. Vai arī – izglītošanās jautājumos – īsts “skrējējs”, bet spējā izveidot savu ģimeni – “lēcējs”, kurš pieaug ļoti ilgi.
Mēs esam pieraduši domāt, ka mūsdienu pasaulē vecāku uzdevums ir “izspiest” no bērna maksimumu, sniegt viņam labu starta kapitālu, lai viņš kļūtu par veiksmīgu uzņēmēju, pazīstamu zinātnieku, neaizdomājoties par to, ka katram bērnam ir sava daba, savs attīstības stils, savas īpašās spējas. Pats lielākais paradokss noslēdzas faktā, – ja vecāki nepievērs acis uz šīm bērna īpatnībām, ja pacentīsies tās ņemt vērā, tad rezultāts sasniegs visas uz viņu liktās cerības, bērns iegūs pārliecību un ticību, ka ir pietiekami labs tāds, kāds viņš ir, tad arī veiksme nepaskries garām.
