Triptihs par bailēm. Normunda Akota recenzija par izrādi “Triptihs. Džeks Uzšāvējs, Skittles, Ludzas kadriļa” “Dirty Deal Teatro” 0
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Trīs skaisti līķīši finālā – teatrāli visnotaļ cienījams impulss palūkoties no malas uz tām viedokļu un uzskatu konstrukcijām, ar kurām ikdienā attaisnojam paši savu drosmes trūkumu.
Patērētāju sabiedrības vēlme pielīdzināt izrādi produktam “Dirty Deal Teatro” (DDT) jaunākā iestudējuma “Triptihs” veidotājiem ir piespēlējusi izdevību pārbaudīt mākslas sfērā tādu plaši pazīstamu mārketinga triku kā “trīs vienā”. Trīs dramaturgi – Justīne Kļava, Kārlis Krūmiņš un Klāvs Mellis – sapakoti vienas režisores Paulas Pļavnieces uzvedumā. Trīs viencēlieni – komēdija, detektīvs un drāma – izrādīti vienā vakarā. Ja teātris ir izvirzījis mērķi izdabūt ko pamācošu no indivīda un varas attiecībām, tad jāatzīst, ka tas nostrādā.
Justīnes Kļavas humora pilnais “Džeks Uzšāvējs” mazliet atgādina Tarantīno stilistikā ieturētu dramaturģisku miniatūru par “lielajām bailēm”, kas klīst varas spēļu labirintos un deformē mūsu eksistenci.
Stāstiņš par diviem brāļiem dīvainīšiem (Jānis Kronis un Ivars Krasts), kas mazpilsētiņas policijas iecirknī izmeklē absurdo “apgrābstīšanas lietu”, asprātīgi salādē viena šaujamrīka aptverē visus tos mūsdienu fragmentāro apziņu ietekmējošos “argumentus”, kas piespiež cilvēkus savu dzīvi pārvērst parodijā, un ar lielu blīkšķi izšauj uz mūsu bailēm. Trīs skaisti līķīši finālā – teatrāli visnotaļ cienījams impulss palūkoties no malas uz tām viedokļu un uzskatu konstrukcijām, ar kurām ikdienā attaisnojam paši savu drosmes trūkumu.
Režisore scenogrāfiski ieskicētā provinces iecirknī uz skatuves to visu traktē kā farsu, kurā aktieri aizrautīgi cenšas mums atklāt mediju simulētās dzīves realitātes jokaino pusi. Smiekli neizpaliks, vienīgi neviendabīgais spēles izkāpinājums liek domāt, ka centienos panākt sulīgāku spēli aktieriem šur tur pietrūkst pārspīlējumam nepieciešamās atjautības.
Kārļa Krūmiņa interesi par pusaudžu un jauniešu tēmām teātrī jau var uzskatīt par tādu kā viņa radošo meklējumu ampluā. Viencēliens “Skittles” ar dramaturģiski izveicīgi samudžināto konfliktu starp skolēniem un pedagogiem, kurā svarīgu lomu spēlē arī jūtīgā pusaudžu savstarpējo attiecību sfēra, nav izņēmums.
Četru audzēkņu cītīgi veidotais dejas priekšnesums tiek svītrots no skolas jubilejas koncerta programmas, jo viena no ansambļa dalībniecēm ir sagādājusi kādam puisim narkotikas, lai varētu kopīgi patusēt, un par to izslēgta no skolas. Tas nav recidīvs, viņa pati savu vainu ir atzinusi, nožēlojusi un visu izstāstījusi direktorei, taču vadības lēmumu viņas atzīšanās nav mainījusi.
Notikumam, kuru ar atvērtās platformas principu, neveidojot psiholoģiski niansētus tēlus, bet akcentējot tekstā ielikto jēgas vektoru, uz skatuves izspēlē aktieri, ir savs formālais un cilvēciskais aspekts. Sabiedrība vienmēr ir spiesta laipot, reizēm nosveroties par labu vienam, reizēm otram aspektam, un šī iekšējā kustība veido mūsu sabiedrības seju, kurā var ieraudzīt arī jau pazīstamo baiļu rievu.
Cik tā būs dziļa, vai tā ļaus mums kādreiz izrauties no pirmā cēlienā atainotā farsa, lielā mērā būs atkarīgs tieši no šīs teātra uzrunātās paaudzes. Situācijas atrisinājums lugā netiek dots, taču skolēnu protests un dejotāju rīcība finālā ļauj cerēt, ka drosme mūs vēl nav pavisam pametusi, ka varas manipulāciju uzturētās bailes kopīgiem spēkiem var pārvarēt.
Klāvs Mellis savu nedaudz haotisko ekspromtu “Ludzas kadriļa”, varbūt pašam nemaz to neapjaušot, ir veltījis tām sīkajām bailītēm no ikdienas vienmuļības un apnicības, kas ložņā pa katrām ilgstošām attiecībām un nereti arī saēd tās. Tekstā bezgalīgi atkārtotie vārdu salikumi “man ir apnicis” un “man riebjas” būtībā ir tie indikatori, kas norāda, ka dzīve ir ieslīdējusi kārtējā rutīnas fāzē, no kā nevienas attiecības šajā pasaulē nav pasargātas, un pašiem vien tās būs jāpaskrāpē, lai noskaidrotu, uz ko tad īsti mūsu attiecības balstās.
Disonanses ir nenovēršamas, kaut kas otrā vienmēr kaitinās, kaut kas liksies neiespējams, taču, ja fundamentā ir iecementēta abpusēja mīlestība, attiecību ēka nesagrūs. Nezinu, vai kāds spēj viennozīmīgi pasacīt, kāpēc, bet, kā teica Haruki Murakami, varbūt tāpēc, ka “mūs lielā mērā ietekmē tā vieta, kur esam dzimuši un uzauguši. Mūsu domāšanas un jušanas veidu ietekmē gan zeme, gan temperatūra, gan valdošie vēji”.
Katrā gadījumā Klāvs Mellis mēģina pateikt kaut ko līdzīgu, piedāvājot režisorei visai intriģējošu viencēliena struktūru, kas veidota, asprātīgi velkot paralēles ar pazīstamo tautas deju. Izspēlējot teicēja pieteiktās tūres, abi aktieri – Ance Strazda un Jānis Kronis – it kā vadās no personāžu mainīgajiem pašsajūtu stāvokļiem un tukšajā skatuves telpā ieskicē režisoriski konturētus domas tēlus, kuru pamīšus runātie teksti liek aizdomāties par tām izjūtu–sajūtu kombinācijām, kas ikdienas dzīvē pastāvīgi šūpo mūsu attiecības.
DDT savu iestudējumu stratēģiju beidzamajā laikā ir ievirzījis tādā kā nišā starp doc.* un latviskotu britu teātri**, kur viens no svarīgākajiem izrādes komponentiem ir teksts. Tieši tekstā ir ielikta saturiskā jēga vai iezīmētas problēmas, par kurām teātris šodien grib runāt vai likt publikai domāt. Turklāt to var darīt visdažādākajos līmeņos: sākot no sadzīviskā un beidzot ar metafizisko.
Savienojumā ar režisoru kultivēto “grafisko aktierspēli” DDT izrādes arvien biežāk kļūst par saistošiem priekšnesumiem, kuros ir vērts ieklausīties. Volfgangs Velšs saka: “Redze ir distancēšanās maņa, bet dzirde ir vienotības maņa”, un teātris piedāvā mums to izkopt, lai kopīgi pārvarētu bailes, kas bieži liek cilvēkam rīkoties ne tā, kā vajadzētu, un iemācīties stāties tām pretī visās varu spēlītēs.
“Triptihs. Džeks Uzšāvējs, Skittles, Ludzas kadriļa”, iestudējums “Dirty Deal Teatro”
Dramaturgi: Justīne Kļava, Kārlis Krūmiņš, Klāvs Mellis, režisore Paula Pļavniece, scenogrāfe Austra Hauks, horeogrāfs Rūdolfs Gediņš, skaņu mākslinieks Reinis Indāns, gaismu mākslinieks Jānis Sniķers, tērpu māksliniece Elīna Pērkone.
Spēlē: Ance Strazda, Inta Tirole, Anna Klēvere, Ivars Krasts, Jānis Kronis, Agris Krapivņickis, Andis Strods.
* doc. – izrādes, kurās sižetā tiek izmantoti dokumentāli fakti.
** Britu teātris – teātra forma, kurā saturiskais moments vairāk tiek saistīts ar tekstuālo komponenti.
