«Trīnes grēki» Centrāltirgū. Saruna ar režisoru Rolandu Atkočūnu 0
Šovakar Dailes teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos 1896. gadā sacerētā un uzvestā Blaumaņa luga “Trīnes grēki”. Tolaiku kritikas vērtējums bija bargs: “Literāriskā ziņā ir prastība – sacerēt un laist tādu gabalu klajā, teātra mākslas ziņā atkal ir aplamība – tā ko vēl uzvest uz skatuves.
Kas “Trīnes grēkos” var priecīgi smieties un vēl aplaudēt, tas ir apbrīnojami naivs cilvēks. Blaumanis pats nosodījis to dienu, kad viņš šādus “jokus” laidis klajā.”
Nez kā tur bijis ar Blaumaņa nosodījumu tolaik, taču rakstnieka komēdijas uz latviešu skatuvēm dzīvo joprojām. Tagad savu oriģinālo skatījumu stāstam par izmanīgo un uz precēšanos apbrīnojami kāro “Mazbērzu” kalponi Trīni sniedz lietuviešu režisors Rolands Atkočūns.
Viņš iestudējis izrādes Maskavā un gandrīz visos Lietuvas teātros, izņemot Lietuvas Nacionālo operu un Nacionālo teātri. Patlaban R. Atkočūns ir Miltina vārdā nosauktā teātra mākslinieciskais vadītājs Panevežā. Režisora debija uz Dailes teātra skatuves bija R. Sartra komēdijas “Manu sievu sauc Moriss” iestudējums – izaicinošs un neviennozīmīgs uzvedums, kas uz tradicionālas situāciju komēdijas metiem būvē jaunas nozīmju un asociāciju spēles. 2009. gadā R. Atkočūns Dailē iestudēja E. Emanuela Šmita detektīvu “Mazie laulību noziegumi”, gadu vēlāk M. Bulgakova traģikomēdiju “Versaļas kods” un Jāņa Lūsēna un Egīla Zirņa mūziklu “Ceplis”.
– Pirms pāris gadiem Liepājas teātrī iestudējāt Blaumaņa “Ugunī”. Šī ir jūsu otrā “saruna” ar latviešu klasiķi. Kas piesaistīja tieši “Trīnes grēkos”?
R. Atkočūns: – “Trīnes grēki” man ir kā izaicinājums. Ļoti drosmīgi no jūsu puses, ka ļaujat man, lietuviešu režisoram, ķerties pie latviešu dramaturģijas. Saprotu: ja brīvi rīkoties ar autoru atļaujas pašu režisors, to pieņem, bet, ja kāds no malas, reakcija var būt arī – oi, nu kā tā var…
– Deviņdesmito gadu sākumā Dailes teātra režisors Arnolds Liniņš šo lugu izvēlējās, domādams tieši par Viju Artmani galvenās varones Trīnes lomā. Deviņdesmito gadu otrā pusē Fēliksa Deiča iestudētie “Trīnes grēki” Valmierā bija nopietns stāsts par vientuļu un sabiedrības atstumtu cilvēku. Vēstījuma noskaņu īpaši paspilgtināja fināla aina ar Daces Eversas tēlotās Trīnes rāpšanos stabā pie tukšās stārķa ligzdas. Dailes teātra afišās redzams, ka jūs esat veidojis izrādi pēc Blaumaņa darba motīviem un darbība notiek Rīgas Centrāltirgū.
– Blaumaņa lugas darbības vieta ne vienmēr ir ļoti konkrēta. “Lielbērzi” un “Mazbērzi” var atrasties jebkur.
Kad man pastāstīja par Centrāltirgū izvietotajiem speciāli dirižabļiem būvētajiem angāriem, izjutu šīs vietas vērienu, zināmu mistiskumu. Tirgus ir dažādu ļaužu un interešu koncentrāts. Augļu paviljonā vien – viss Latvijas zemes radītais. Tirgus ir vieta, kur visu pērk un pārdod. Lai apprecētos, kaut kas ir jānopērk. Kaut vai kāzu kleita.
– Taču neteiksit, ka tirgus izvēlēts ar domu, ka arī mīlestību var nopirkt?
– Ui, nē! Es teiktu citādi – tirgū ir pat mīlestība. Jo tā ir visur. Ja tās nav, pat tirgu nevajag. Neko nevajag. Tirgus izvēle nav racionāla, drīzāk intuitīva, zemapziņā radusies. Mēs ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi ilgi meklējām lugas darbības vietu ar šodienīgu, aktuālu skanējumu, šodienas dzīves garšu tieši šeit un tagad Latvijā. Tā vārdā varbūt jāatsakās no dažas labas Blaumaņa ieceres. Taču ne velti Blaumanis to nosaucis nevis par komēdiju, bet – joku. Līdz ar to viņš dod atļauju režisoram brīvāk rīkoties ar literāro materiālu, to pārvērst un pārcelt, fantazēt, lai rezultāts neizskatītos kā muzejiska relikvija.
– Pirms jums divi lietuviešu režisori Gintars Varns un Sauļus Varns iestudēja lugu Dailes teātrī, kas neguva īpašu publikas piekrišanu. Arī jūsu līdzšinējie iestudējumi Dailē un Liepājā uzņemti dalītām jūtām. Vai vaina varētu būt atšķirīgā latviešu un lietuviešu mentalitātē?
– Kamēr dzīvoju Lietuvā, likās – nu kāda tur atšķirība! Bet kopš jau sešus gadus strādāju teātros Latvijā, izjūtu citu mentalitāti. Latvijā pārsvarā valda luterānisms. Lietuvieši vairākumā ir katoļi. Tās ir ļoti atšķirīgas pieejas cilvēka iekšējās garīgās pasaules atklāsmē. Arī valsts kā nācijas vienojošā ideja Lietuvā vēsturiski ir krietni senāka nekā Latvijā. Pie mums cilvēks audzināts ieņemt vietu valstiskā organismā. Bet Latvijā, īpaši Kurzemē, reizēm vai ar ādu sajūti, nāk tev pretim tāds lepns indivīds kā pats sev atsevišķa valsts. Tas, ka Latvijā ir viensētas ar no paaudzes paaudzē mantotiem vārdiem, kā, piemēram, “Lielbērzi” un “Mazbērzi”, man bija liels atklājums.
Lietuviešu zemniekiem apziņa “mans stūrītis zemes, mans nams – mans cietoksnis” nav tik izteikta un būtiska kā Latvijā. Arī kultūrvides atšķirīgas. Kaut runājot tikai par teātri – Lietuvā iestudē citus autorus, mums ir pavisam cita teātra un aktieru skola. To ļoti labi izjūt, ja strādā Latvijā un Lietuvā.
– Vai Latvijā jūtat, ka esat cittautietis?
– Nē. Latvijā visu pieņemu, kā ir. Drīzāk ir otrādi. Kaut kā savādi jūtos Lietuvā. Pret Lietuvu kā dzimteni man ir lielākas pretenzijas. Es to idealizēju, un tādēļ dzīves īstenība rada iekšēju konfliktu. Lietuvā sāpīgāk un skaudrāk izjūtu negācijas. Pēdējā laika ekonomiskās izdzīvošanas radīto ļaunumu cilvēkos, agresivitāti, tieksmi pēc tā, lai viss būtu, tam upurējot cilvēciskās attiecības. Elite, izskolotie aizbrauc, inteliģences slānis kļūst arvien plānāks. Un tas ir ļoti bīstami. Jo vieta jau tukša nepaliek.
– Vai jums nav ienācis prātā kādreiz Latvijā iestudēt arī kādu lietuviešu lugu?
– Labu lietuviešu lugu nav.
– …?
– … Labi, varbūt kāda arī ir, taču ar tik lokālu saturu, ka neesmu pārliecināts par iespēju iestudēt saistoši ne tikai lietuviešu skatītājiem. Lietuvā valda liela neapmierinātība: kur ir lietuviešu dramaturģija? Mums tā ir liela problēma. Turpat blakus poļiem ir ļoti daudz labas savas dramaturģijas. Tā pat diktē modi Polijas teātros.
Pie mums Lietuvā otrādi – modi teātrī diktē tā režisors. Ir taču slavenais Čurļonis, Ņekrošus, Tomins. Viņi strādā ar pasaules dramaturģiju. Ņekrošus, starp citu, nekad nav iestudējis nevienu lietuviešu lugu. Tagad paņēmis vienu lietuviešu darbu, taču arī nevis lugu, bet skatuvei pielāgojis eposu.
– Latvieši arī žēlojas par labas oriģināldramaturģijas trūkumu.
– Atvainojiet, jums ir Blaumanis! Varbūt paši nejūtat, bet ir. Kad lasīju “Ugunī”, domāju – oho, kāds attiecību vēriens, cik plašas asociācijas izraisa. Rakstnieka attēlotās situācijas interesantas ikvienam un jebkur. Man pat bija ideja “Ugunī” iestudēt Maskavā Vahtangova teātrī, jo šis darbs ļoti labi “konvertējas”. Starp citu, Lietuvā jau sen ir iestudētas Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”, pie mums Miltena teātrī Panevēžā ir uzvesta Māra Zālīte, tagad Māra Ķimele Lietuvā iestudēs Ingas Ābeles “Jasmīnu”. Arī pašiem latviešiem jārīkojas drošāk. Nav ko ļauties stereotipiem priekšstatiem. Labi, vienreiz lugu uztvēra tā, bet paskatīsimies no dažādiem rakursiem. Un nevajag nosodīt, ja kāds iestudē kaut ar kājām gaisā. Katras tautas iekšējā brīvība parādās pašironijā. Spējā pasmieties pašiem par sevi. Ar kādu iekšēju mieru un pašcieņu to dara gruzīni savās filmās un sadzīvē. Joki nav aizskaroši, bet iekšējas uztveres veselīgumu atklājoši. Kaut man jāatzīst, arī lietuvieši spēj ātri aizvainoties. Saprotu arī cēloni – tas meklējams mazas tautas gadsimteņu apspiestības laikā radītā pašsaglabāšanās instinktā: viņu, to citu, lūk, ir daudz, bet mūsu – maz. Esmu gatavs visdažādākai reakcijai arī pēc “Trīnes grēkiem”. Būs gan nepatīkami pārsteigtie, gan lugas darbības vietas un mana redzējuma noliedzēji. Jau tagad esmu gatavs iebilst. Arī Senajā Grieķijā tirgus bija pats centrālais pilsētas laukums, visu būtiskāko notikumu norises vieta. Tur i politiskās lietas risināja, likteņus lēma, i iemīlējās. Tāds būtisku norišu koncentrāts. Esmu gājis caur Rīgas Centrāltirgu un dzirdējis, kā tur mutuļo. Ne rediģētā un izslīpētā avīžu un televīzijas valodā, bet tieši, smeķīgi un nepastarpināti ļaudis runā par priekiem, bēdām, dzīvi, politiku un visu pārējo. Un tas vairs nav joks. Jo ar tādām lietām nejoko.
RADOŠĀ VIZĪTKARTE ROLANDS ATKOČŪNS Maskavas radošās apvienības “Atklāsme” (“Otkroveņije”) galvenais režisors, 1990 – 1991. Kauņas Mazā drāmas teātra dibinātājs un vadītājs, 1992 – 1994. Šauļu Drāmas teātra vadītājs, 1994 – 1998. Jāņa Kristītāja mūzikas, teātra un kinofestivāla vadītājs, 2004. Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs, 2005 – 2007. |
