Trimdinieku likteņu tīklojums mākslā 0
Nākamajā nedēļā, 28. aprīlī, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā zālē durvis vērs viens no vērienīgākajiem mākslas notikumiem Latvijas valsts simtgades programmā – Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (kuratores – mākslas zinātnieces Solvita Krese, Inga Lāce, Antra Priede-Krievkalne, Diāna Popova, Andra Silapētere) veidotā starptautiskā laikmetīgās mākslas izstāde “Pārnēsājamās ainavas”, kurā tiks apzinātas Latvijas trimdas un emigrācijas mākslas izpausmes no 20. gs. sākuma līdz mūsdienām.
Tās centrā – Latvijas mākslinieku trimdas un emigrācijas stāsti un tajos ievīto likteņu tīklojums. Ģeogrāfiskā amplitūda – Parīze, Ņujorka, Rietumberlīne un Gotlande – būtiskie latviešu diasporas centri. Izstādes veidotāji izvēlējušies tās centrā izvietot personības un personu grupas, kuru liktenis un darbība izgaismo kādu specifisku Latvijas vēstures posmu. Izstādes Berlīnes ass vīsies ap Valdi Āboliņu – vienu no nozīmīgākajiem Latvijas mākslas popularizētājiem Rietumos, kreiso domātāju un spožu mail-art pārstāvi, kura darbība tā laika kultūras sakaru veicināšanā atklāj daudz samezglotu un noklusētu patiesību. 20. gs. 70. gados viņš organizēja Maijas Tabakas rezidenci Berlīnē Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta stipendijas ietvaros. Ņujorku iezīmēs “Elles ķēķis”, par kuru viens no tā slavas radītājiem, dzejnieks Gunārs Saliņš reiz stāstījis: “Bet sākas “Elles ķēķis” ar paaudzes draudzību un māksliniecisku bohēmu kā vientulības pārvarēšanu svešajā Ņujorkā. (..) “Elles ķēķis” ir tikai viens no Ņujorkas rajoniem, netālu no Taimskvēra, ar veciem sešstāvu īres namiem, ēdnīcām, tavernām, jūrniekiem, ar “saules brāļiem” uz ielām. Te varēja uzsūkt Ņujorku un tomēr palikt par sevi. Tā bija itin kā latviešu republika republikā.” “Elles ķēķī” tikās dzejnieki un mākslinieki – arī Sigurds Vidzīrkste, Fridrihs Milts un citi. Parīzes konteksts izgaismots caur neparastu personību – dejotāju un publicisti Aiju Bertrāni, kura kopā ar vīru, amerikāņu dejotāju un mākslinieku Raimondu Dunkanu no 20. gs. 20. līdz 70. gadiem Parīzē vadīja alternatīvas izglītības iestādi “Akademia”. (Mākslas zinātnieces Ingas Lāces rakstu par šo aizraujošo personību varējāt lasīt 6. martā “Kultūrzīmēs”.) Savukārt Gotlandes stāstu veidos gleznotājs Laris Strunke, viņa radošā darbība un pieredze Otrā pasaules kara laikā, kad, bēgot no Sarkanās armijas, viņš ar ģimeni šķērsoja Baltijas jūru, lai nonāktu Gotlandē. (Lara Strunkes personālizstāde “Aiza” līdz 11. maijam apskatāma Rīgas Mākslas telpā.)
Izstādē aicināti piedalīties arī citi ārvalstīs dzīvojoši un strādājoši mākslinieki, un tā būs apskatāma līdz 17. jūnijam.
