– Tiesa, ka 60. gados ASV esat bijis saistīts ar politiku? 0
– Jūs jokojat? Varbūt sākumā, kad ar bakalaura grādu pabeidzu koledžu… Es nostrādāju Vašingtonā divus gadus Pensilvānijas senatora Hjū Skota birojā. Biju uzaudzis Pensilvānijā. Starp citu, tajā darbā es iepazinos ar savu nākamo sievu. Viņa arī bija nonākusi pie tā paša senatora, kaut arī mēs pirms tam viens otru nepazinām. Jā, nu tā bija mana vienīgā iesaistīšanās “lielajā” politikā.
– Kas jūs atgrūda no politikas?
– Tā saraustītā ikdiena. Visu laiku jūties trauksmes stāvoklī. Tu vienmēr esi sava bosa, senatora rīcībā, vienalga, vai pusnakts vai agrs rīts. Tā sasteigtā dzīve… Es jau tad biju pieradis dzīvot kā “grāmatu tārps”. Man patika grāmatas, savā nodabā pārdomāt lietas, patika rakstīt. Tā dzīve nekādi nesaskanēja ar manu iekšējo. Dzīvesbiedrei arī nepatika. Nē, nu mēs abi ar sievu uzskatām tās atmiņas par ļoti patīkamām, jo tur bija arī lietas ārpus ierindas dzīves. Kā senatora asistents es varēju pastaigāties pa Senāta galveno sēžu zāli. Bet palikt tur es negribēju.
– Kad pirms mēneša biju ASV, pilsētu ielās neredzēju tikpat kā neko, kas liecinātu par prezidenta vēlēšanu kampaņas klātbūtni…
– Prezidenta kandidātus es komentēt negribētu. Bet katrā lielākā pilsētā jau noteikti ir abu kandidātu biroji, vietējo palīgu organizēšanas centri. Tā staigāšana, tie plakāti jau parādās tikai tad, kad kandidāts iebrauc noturēt kādu runu. Tad tūdaļ savervē visus tos aktīvistus, lai stāv aiz muguras, kad televīzija filmē. Es savā veidā esmu apmierināts, ka šo mēnesi esmu prom no Amerikas, jo tie divi kandidāti… Donalds Tramps tomēr ir izņēmums ASV politiskajā vēsturē. Parasti jau profesionālie politiķi sāk no zemiem posteņiem un tad strādā un strādā – iekļūst vietnieku namā, Senātā, ir gubernatori. Es nevaru atcerēties vēl kādu tādu, kurš būtu ienācis no ārpuspolitikas pasaules. Ja nu vienīgi Dvaits Eizenhauers 1953. gadā. Bet viņš bija pazīstams ģenerālis. Tramps jau arī it kā pazīstams vārds, tomēr Eizenhauers bija cits cilvēks.
