– Vai var kaut aptuveni aplēst, cik daudzi no šiem ļaudīm kaut nedaudz saglabāja latvietību un cik “izšķīda”? 0
– Uz to jāatbild, raugoties uz attiecīgiem trimdas posmiem un paaudzēm. Pirmā paaudze, kas bija uzaugusi Latvijā un saprata, ko nozīmē atstāt dzimto zemi, turējās ļoti cieši. Kā mani vecāki, piemēram. Viņi bija četrdesmitgadnieki, kad iebrauca ASV. Tādi visu mūžu uzskatīja, ka dzīvo svešumā. Nākamā paaudze, tādi kā es, uzauga, izglītojās, sadraudzējās ar vietējiem, pielāgojās. Tiem nu bija grūti uzskatīt, ka viņi dzīvo svešumā. Bet tā latvietība tomēr bija, jo vismaz ģimenēs turpināja runāt latviski. Kad šie cilvēki aizgāja prom no vecākiem, sāka studēt, strādāt, viņi pārgāja uz angļu valodu kā profesionālo. Citādi jau nevarēja attīstīties.
– Tagad mēdz gadīties, ka jau bērni tur vairs nerunā latviešu valodā…
– Arī toreiz pie jauktajām laulībām tā gadījās. Saskarsmē ar ārpasauli daudzas no šīm lietām sāk atkārtoties mūsdienu ekonomisko emigrantu grupā. Kad te sāk runāt par papildu skolām un to, kā saglabāt bērnos latvietību, es samanu “balsis” no 50. gadiem, kad iznāca žurnāls “Trimdas Skola”, un par šiem jautājumiem tur tika rakstīts. Tagad par to pašu raksta “Latvijas Avīzē” un citās. Ja runā par skaitļiem, tad ir ļoti grūti – es teiktu, ka lielākā daļa tomēr… Es negribētu lietot vārdu “izšķīda”, bet… Redziet, pirmā paaudze un lielākā daļa no otrās nomira, bet no tiem, kas varēja, atpakaļ uz Latviju tomēr atbrauca ļoti maz. Palikušie – nu viņi dzīvo kā dzīvo. Manā Aiovas štatā lielākā kolonija bija Demoinā. 50. gados tur bija apmēram 500 latviešu. Tagad tur ir maza luterāņu draudze. Kādi 35 – 40 cilvēki. Bērni apprecējušies ar vietējiem. Šad un tad, varbūt 18. novembrī, palikušie vēl sanāk kopā. Bet to angļu valodas iespaidu tagad var just visās palikušajās paaudzēs. Ir daudz tādu, kas turpina dzīvot Rietumos, uzskata sevi par latvieti, lai gan valodas ziņā varētu šaubīties, vai tas tā ir. Maniem vecākiem bija ļoti viegli uzskatīt sevi par latviešiem, jo viņi savu identitāti nekad nemainīja. Nezinu, ko lai saka par tādu kā mani. Esmu 65 gadus nodzīvojis Amerikā. Latviski sarunāties varu. Rakstīt – grūtāk. Ja man tajā Aiovas štata pilsētiņā, kur pavadu pensiju, reizi mēnesī iznāk runāt latviski, tad tas jau ir sasniegums. Kā jūsu, šejieniešu, acīs es būtu definējams?
– Protams, jūs esat latvietis!
– Esmu dzimis Rīgā 1940. gadā, un mani vecāki bija latvieši. Taču man ir kolēģi, kas nepaguva piedzimt Latvijā. Viņi piedzima bēgļu nometnēs Vācijā. Viņi ir latvieši?
– Es teiktu – jā!
– Es par to rakstu, tāpēc mēģinu izdibināt. Bet tas nav viegli saprotams.
– Tas varētu būt skarbs stāsts, kā cilvēkiem, kas Latvijā bija pieraduši būt advokāti, profesori, trimdā nācās pārtapt par trauku mazgātājiem un ogļračiem. Kā viņi ar to tika galā?
– Ar to bija grūti. Manai mammai Latvijā bija pamatskolas skolotājas tiesības. Tēvam bija LU maģistra grāds ekonomikā. Kad 1951. gada jūnijā nonācām Amerikā, mums bija tukšas kabatas. Mamma tūlīt sāka strādāt, uzkopjot vidusšķiras amerikāņu mājas. Tēva pirmais algotais darbs bija palīdzēt veikalniekiem iznēsāt pa klientu mājām pārtikas produktus. Mamma pēc ilgāka laika pārgāja strādāt saldējuma ražotavā. Paps sāka strādāt uzņēmumā, kur grieza linoleju. Vakaros viņš gāja kursos, lai atjaunotu grāmatveža licenci. Mamma faktiski nekad neatkopās no šīs traumas. Tēvam izdevās sākt strādāt specialitātē, un viņš pensionējās kā grāmatvedis. Bet šādu stāstu ir tūkstošiem! Ir grūti vispārināt cilvēku reakciju uz statusa pazaudēšanu. Varbūt viņiem palīdzēja tas, ka savā starpā, kavējoties Latvijas atmiņās, uzrunas veidi palika vecie: “Sūtņa kungs, advokāta kungs…” Par to koši rakstījis Jānis Klīdzējs romānā “Dženitors”. Pabeidzot domu, kas pamudināja manus vecākus šajā lietā nesabrukt, – viņiem bija trīs dēli, kurus vajadzēja izskolot. Koledžās un universitātēs vajadzēja naudu. Tur nekā par brīvu nebija. Faktiski viņi upurēja savu dzīvi mūsu, manu un manu brāļu vajadzībām.
– Viņi bija zaudētā paaudze…
– Viņu attīstība bija kā salauzta divās daļās – līdz 1945. gadam un pēc. Tas “pēc” jau atkarīgs no katra cilvēka.
